«Anna Mihailovna, man jums jāpaziņo, ka mums ir slimnieks.»
«Bet Marusja taču atveseļojas. Vai tad viņai sliktāk?»
«Runa nav par Marusju. Slimais esmu es.»
«Kā lai es jums palīdzu, dakter? Jums vajadzēs pašam sevi dziedināt; ļaunākajā gadījumā pēc jūsu norādījuma varu jums uzlikt bankas.»
«Anna Mihailovna, es nejokoju. Man ir polineirīts,
kam pamatā avitaminoze. Uz Zemes tādas likstas ātri izdziedina ar kumisu, svaigu gaisu un augļiem. Bet ārstēt vajag laikus, citādi var rasties smagi sarežģījumi, pat paralīze.»
«Mīļais dakter, dariet visu iespējamo. (Es dzirdu, ka viņas balss dreb.) Izdariet visas analīzes, iztaisiet rentgenu, uzņēmumus noraidīsim pa radio, uz Zemes sanāks konsilijs.»
«Baidos, ka surogāti nelīdzēs. Vajadzīgi dabiskie vitamīni, ja saslimtu jūs, Anna Mihailovna, es uzstātu, lai tūlīt jūs sūta atpakaļ uz Zemi.»
Nu, domāju, esmu atnākusi īstā brīdī. Veru vaļā durvis — un iekšā pie daktera ar paplāti.
«Te jums būs dabiskie vitamīni, pati izaudzēju.»
Viņš paskatās uz mani un cērt kā ar pātagu. «Nesiet prom savu skābbarību!» viņš izgrūž. Un pāri manai galvai saka Aņai: «Esmu jums ziņojis, izlemiet. Ja jums vajadzīga mana sabiedrība, es pacietīšu.» Tā teikt, es zinu, ka tu neesi vienaldzīga pret mani, ja jau gribi noturēt pie sevis, nu tad skaties arī, kā novārgšu tavu acu priekšā.
Aņai lūpas ietrīcējās, viņa aizskrēja uz savu istabu. Es stāvu ar paplāti rokās un brēcu, vienkārši brēcu pilnā balsī, asaras birst salātos. Jūtos aizvainota — es tā centos, tā cerēju iztapt, nomierināt dakteri, ar savu slimo kāju steberēju pa kāpnēm, bet viņš tik tikko pašķielēja uz mani. «Aizvāciet savu skābbarību,» šis pateica.
Tad pārskrēja mājās puiši, pēc darba tūliņ nomazgājās. Viņi jautā, mierina, glauda man galvu kā maziņai. Bet Kostja izņem man no rokām paplāti, ierauga zaļos lokus, bāž tos mutē un ēd lielīdams: «Tie tik ir lociņi, kur tādi radušies?» Pēc noskriešanās pa Mēnesi viņam bija vilka ēstgriba. Kamēr citi noņēmās ar mani, šis notiesāja trīs šķīvīšus.
Es nomierinājos, uzvedu viņus augšstāva noliktavā, izrādīju visu savu Mēness dārzu. Tad tik šie ņēmās mani lielīt, vairāk nekā vajadzēja. Kostja nosauca mani par Mēness mičurinieti un spieda man roku. Bet debess Serjožam jau gatavs savs plāns: galva tam pilna visādām idejām.
Viņš saka: «Pārvērtīsim mūsu māju par ziemas dārzu: uz palodzēm puķes, gar sienām apiņi, puķu- zirnīši un vīnogulāji. No rītiem pamodies, pasniedzies pēc ķekara — un mutē iekšā.»
Bet šīszemes Serjoža satver viņu aiz piedurknes:
«Kā ar ūdeni?»
Taisnība, ūdens mums ir svarīgs jautājums. Uz Zemes ar to nerēķinās, bet mums ūdens dārga manta, no Maskavas ūdensvada un vests četrsimttūkstoš kilometru. Droši vien izdevīgāk atgādāt gatavas bietes nekā laistīt Mēness putekļus ar ūdeni, kas zelta vērtē. Es nokāru galvu, skaidri redzu — tā ir fantāzija, tukši sapņi. Bet puiši neatlaižas un strīdas.
Kostja saka:
«Ūdens uz Mēness ir. Apenīnos dziļā aizā es ganīju ledu.»
«Bet kas to izlauzīs, kas no aizas augšā cels, kas no turienes divsimt kilometru gādās šurp?»
«Varbūt ledus saglabājies tepat zem virsmas. Kad meklēsim — gan atradīsim.»
«Bet kas ierīkos šahtu, kas ledu skaldīs, kas to gādās virspusē? Mūsu nav daudz, tikai seši.»
Tad runā debess Serjoža: ūdens ir katrā akmenī — tas ir granītā, bazaltā, ikvienā akmenī. To sauc par saistīto, par kristalizācijas ūdeni, un no akmeņiem to var izkarsēt. Bet mums ir atomdzinējs, enerģijas atliku likām, enerģija mums lētāka nekā uz Zemes.
«Dārgi iznāks,» piebilst šīszemes Serjoža.
«Nē, nebūs dārgi.»
«Nē, dārgi.»
«Sarēķināsim. Kāpēc strīdēties uz labu laimi?»
Viņi paķēra burtnīcas un aizgāja, pat vakariņas neēduši. Bet nu paklausieties, kas no tā visa iznāca.
Marusja izslējās un svinīgi paskatījās uz mums. Acīm redzot, nāca viņas stāsta vissvarīgākā daļa. Mākslinieks Vihrovs sarauca pieri un pāršķīra albuma lapu. Viņš jau sen bija aizsācis jaunietes ģīmetni, bet mākslinieku mulsināja viņas mainīgā sejas izteiksme — te bērnišķīgi priecīga, te nopietna, tad atkal labsirdīga vai dusmīga.
— Cik dienu bija pagājis, to neatceros, — Marusja turpināja. — Bet reiz pēc vakariņām pieceļas abi Ser- jožas un saka: «Ir viens ārpusplāna ziņojums.»
Debess Serjoža iesāka:
«Mēs apsvērām Mēness zemkopību . .. Stāvoklis izrādās grūtāks, nekā pirmajā mirklī var likties. Pirmā grūtība: augiem vajadzīga gaisma un siltums. Gaismas un siltuma uz Mēness atliku likām, pat vairāk nekā uz Zemes. Bet gaismas un siltuma sadalījums Zemes augiem neparasts: divas nedēļas — salta nakts, divas nedēļas — karsta diena. Tātad vai nu jāceļ siltumnīcas, mākslīgi apgaismotas un apsildītas, vai arī jāizaudzē īpašas šķirnes, kas ienāktos divās nedēļās.
Otrā grūtība: augiem vajadzīga ogļskābā gāze. Ogļskābās gāzes izplūdumi uz Mēness gan ir, bet nedaudz. Uz Mēness ir karbīdi ar oglekļa saturu. Ogļskābās gāzes iegūšanai jāceļ rūpnīcas.
Trešā grūtība: augiem vajadzīga laba augsne. Mēness gruntij trūkst fosfora, trūkst slāpekļa, visur nav arī sēra. Piemērotas atradnes ir, taču visi šie elementi jāiegūst, jāpārstrādā, jāpieved un mākslīgi jāizveido augsne.
Ceturtā grūtība: ūdens problēma. Ūdeni galvenokārt vajadzēs iegūt no kalnu iežiem. Iežus vajadzēs skaldīt, kausēt, vajadzēs uztvert tvaikus, tos atdzesēt un sabiezināt. Tam nolūkam vajadzīgas veselas rūpnīcas. Un secinājums šāds: ar Mēness dārzu nekas neiznāks. Mēs seši šo darbu neveiksim. Bet mūsu varenā dzimtene to varēs veikt. Pat vēl vairāk: ja vajadzēs, iegūs tik daudz gāzes, lai radītu uz Mēness atmosfēru. Bet vajadzēt vajadzēs katrā ziņā, jo Mēness iedzīvotāju skaits augs. Mēs esam tikai izlūki. Iepriekšējā maiņā bija trīs cilvēki, mēs jau esam seši, pēc diviem gadiem te būs observatorija ar kādiem trīsdesmit cilvēkiem. Televīzijas pārraides notiks caur Mēnesi, un enerģijas pārvade arī plānota caur Mēnesi. Mēness ir bagāts ar saules enerģiju — varēsim no šejienes dot elektrību. Kostja uzgājis daudz retu minerālu. Vai tos iegūs? Iegūs. Dakteris apliecināja, ka te varot dziedināt kaulu un sirds slimniekus un arī tuklumu. Es nerunāju par alpīnistiem un tūristiem, tiem te īstā
paradīze. Pēc pieciem gadiem uz Mēness būs simtiem cilvēku, pēc desmit gadiem — tūkstoši. Sešus cilvēkus var apgādāt no Zemes, tūkstošiem viss jāsagādā uz vietas — mājas, celtniecības materiāli, gaiss, ūdens un pārtika. Tāpēc jautājums par Mēness zemkopību tiks izvirzīts un atrisināts. Vēl vairāk: pēc gadiem četrdesmit piecdesmit no Mēness akmeņiem varēs iz- /• dabūt pietiekami daudz ogļskābās gāzes un skābekļa, lai cilvēki varētu normāli elpot.»
Es klausījos ar aizturētu elpu. Kad Serjoža pateica: «Nekas neiznāks,» — man sirds vai apstājās. Bet es klausos — viņš turpina, balss kļuvusi spēcīgāka, pleci izriezti, kur tas viss radies! Taču es manu, ka citi klausās bez sajūsmas, pat smīnēdami, it kā zinādami, kā Serjožu iegāzt. Un, līdzko viņš bija beidzis, Aņa un Kostja abi vienā balsī iesaucās:
«Bet atraušanās ātrums?»
Par šo atraušanās ātrumu es vēlāk tik daudz saklausījos, ka, nakts vidū pamodināta, varētu nolasīt lekciju. Kāpēc uz Mēness nav atmosfēras? Jūs, protams, esat lasījis. Tāpēc, ka Mēness ir mazs un nespētu noturēt atmosfēru, tā pagaistu kosmosa telpā un pazustu. Bet te ir neliels sīkums, kas jums varbūt nav zināms. Gāzes neizgaist vienā mirklī, bet pamazām — tūkstoš un desmittūkstoš gados.[1] Protams, Mēnesim šāds laiks ir tīrais nieks. Taču mums nerūp Mēness, bet cilvēki. Un cilvēkiem desmi-ttūkstoš gadu ir kā mūžība. Mēs tīrumus aparam vienam gadam, mežus dēstam uz desmitiem gadu, mājas ceļam uz simt gadiem. Ja Mēnesi var atdzīvināt uz desmittūkstoš gadiem, tad mums ar to pietiek. Lai pēc desmittūkstoš gadiem mūsu pēcnācēji atjauno ūdens krājumus. Ar nākotnes tehniku tas būs izdarāms daudz vieglāk. Bet varbūt viņiem Mēness nemaz nebūs vajadzīgs. Kas zin, kāda būs dzīve pēc desmittūkstoš