«Paceliet man plakstus: neredzu!» sacīja zemzemes balsī Vijs, — un visi ķēmi metās pacelt viņam plakstus.
«Neskaties!» pačukstēja filozofam kāda iekšēja balss. Viņš nenocietās un paskatījās.
«Te viņš ir!» sauca Vijs un rādīja uz viņu ar dzelzs pirkstu. Un visi, cik vien to bija, metās uz filozofu. Bez elpas viņš smagi nokrita zemē, un tūlīt pat izskrēja aiz bailēm no viņa dvēsele.
Atskanēja gaiļa dziedāšana. Tas jau dziedāja otrreiz: pirmo gnomi nebija dzirdējuši. Pārbijušies gari metās kur kurais, uz logiem un durvīm, lai drīzāk izlidotu; bet nekas neiznāca: tā viņi tur palika iesprūduši durvīs un logos.
Ienākušais mācītājs apstājās, redzot tādu dieva svētuma apgānīšanu, un neiedrīkstējās noturēt dvēseles aizlūgumu tāda vietā. Tā arī baznīca palika uz mūžīgiem laikiem, ar durvīs un logos iestrēgušiem ērmiem, apauga ar mežu, saknēm, nezālēm, mežonīgiem ērkšķu krūmājiem, un neviens tagad neatradīs uz to ceļu.
Kad baumas par to nonāca līdz Kijevai un dievvārdnieks Chaļava dabūja beidzot dzirdēt par filozofa Chomas likteni, viņš nodevās veselu stundu pārdomām. Ar viņu šai laikā bija notikušas lielas pārmaiņas. Viņam bija uzsmaidījusi laime: pēc mācību kursa beigšanas viņu iecēla par visaugstākā zvanu torņa zvaniķi, un viņš gandrīz vienmēr ieradās ar sa
dauzītu degunu, jo koka kāpnes uz zvanu torni bija pārāk nolaidīgi taisītas.
«Vai tu esi dzirdējis, kas noticis ar Chomu?» sacīja, pie viņa pienācis, Tiberijs Gorobecs, kas tai laikā bija jau filozofs un nēsāja tikko uzaugušas ūsas.
«To viņam dievs nolicis,» sacīja zvaniķis Chaļava. «Iesim uz krogu un pieminēsim viņa dvēseli!»
Jaunais filozofs, kas ar entuziasta dedzību bija sācis izlietot savas tiesības, tā ka pat viņa bikses un svārki, un pat cepure dvesa pēc spirta un tabakas saknītēm, izteica tai pašā mirklī gatavību.
«Lāga cilvēks bija Choma!» sacīja zvaniķis, kad klibais krodzinieks nolika viņam priekšā trešo krūzi. «Gudrs cilvēks bija! Un aizgāja bojā ne par ko.»
«Bet, es zinu, kāpēc viņš aizgāja bojā: tāpēc, ka nobijās; bet, ja nebūtu baidījies, tad ragana nekā nebūtu varējusi ar viņu izdarīt. Vajag tikai pēc krusta pārmešanas uzspļaut viņai uz pašas astes, un tad nekas nebūs. Es jau visu to zinu. Pie mums taču Kijevā visas sievas, kas sēž tirgū, visas ir — raganas.»
Uz to zvaniķis pamāja ar galvu par zīmi vienprātībai. Bet ievērojis, ka viņa mēle nevarēja izteikt neviena vārda, viņš uzmanīgi piecēlās no galda un, līgodamies uz abām pusēm, aizgāja paslēpties vistālākajā vietā nezālēs; turklāt viņš nebija aizmirsis, pēc sava agrākā paraduma, nočiept vecu zābaka zoli, kas bija mētājusies uz sola.
STĀSTS PAR TO, KĀ SAĶILDOJAS IVANS IVANOVIČS AR IVANU NIKIFOROVIČU
I NODAĻA
Ivans Ivanovičs un Ivans Nikijorovičs.
Jauka bekeša Ivanam Ivanovičam! pavisam lieliska! Un kas par jērādiņām! Ak tu traks, kas par jērādiņām! pelēkzilas ar sarmu! Es dodu nezin ko, ja vēl kādam tāda ir! Palūkojieties, dieva dēl, uz tām, it sevišķi, kad viņš ar kādu runāja, palūkojieties no sāniem: kas tas par savienojumu! Nevar aprakstīt: samts! sudrabs! uguns! Ak tu kungs un dievs! Brīnumdarītājs Nikolajs, dieva kalps! kāpēc gan man nav tādas bekešas! Viņš pašuva to jau tad, kad Agafija Fedosejevna vēl nebraukāja uz Kijevu. Jūs pazīstat Agafiju Fedosejevnu? Tā pati, kas nokoda ausi piesēdētājam. Brīnišķīgs cilvēks Ivans Ivanovičs! Kas viņam par māju Mirgo- rodā! Tai apkārt, no visām pusēm, nojume uz ozola stabiem, zem nojumes visur soli. Kad kļūst pārāk karsts, Ivans Ivanovičs nomet no sevis ir bekešu, ir to, kas zem tās, pats paliek vienā kreklā un atpūšas zem nojumes, un raugās, kas notiek pagalmā un uz ielas. Kas viņam par ābelēm un bumbierēm zem pašiem logiem! Atveriet tikai logu — un zari paši no sevis spraucas istabā. Tas viss ir mājas priekšā; bet ja jūs palūkotos, kas viņam dārzā! Kā tur nav? Plūmes, ķirši, ķezberes, visādi dārzāji, saulespuķes, gurķi, melones, pākšaugi, pat rija un smēde.
Brīnišķīgs cilvēks Ivans Ivanovičs! Viņš ļoti mīl melones; tas ir viņa mīļākais ēdiens. Tiklīdz paēd pusdienas un iziet vienos kreklos zem nojumes, tūlīt pavēl Gapkai atnest divi melones, un pēc tam tad pats tās pārgriež, salasa sēklas atsevišķā papīriņā un sāk ēst. Pēc tam liek Gapkai atnest tintnīcu un pats ar savu roku uzraksta uz sēklu papīriņa: «Sī melone apēsta tādā un tādā datumā.» Ja šādā gadījumā bijis arī kāds viesis, tad: «piedalījās tāds un tāds». Mirgorodas nelaiķa tiesnesis arvien tīksminājās, raugoties uz Ivan;i Ivanoviča māju. Jā, mājele nebija slikta. Man patīk, ka tai no visām pusēm bija piebūvēti lieveņi un lievenīši, tā ka, ja uz to skatītos iztālēm, tad redzētu vienīgi jumtus, satupinā- tus vienu uz otra, kas visai līdzinās šķīvim, pilnam ar bli- ņām, vai vēl vairāk piepēm, kas apaug koku. Taču visi jumti nosegti niedrēm; vītols, ozols un divi ābeles atbalstījušās uz tiem saviem izklaidu zariem kā uz elkoņiem. Starp kokiem zib un paveras pat uz ielu nelieli logi ar izgreznotiem balsinātiem slēģiem. Brīnišķīgs cilvēks Ivans Ivanovičs! Viņu pazīst ari Poltavas komisārs! Dorošs Tarasovičs Puchivočka, kad tas brauc no Chorolas, arvien iebrauc pie viņa. Bet protopops tēvs Pēteris, kas dzīvo Koliberdā, kad pie viņa sapulcējas kādi pieci ciemiņi, arvien mēdz teikt, ka viņš nezina neviena cita, kas tā pilda kristīgo pienākumu un prot dzīvot kā Ivans Ivanovičs.
Dieviņ, kā aizskrien laiks! Jau toreiz bija pagājuši vairāk nekā desmit gadu, kopš viņš bija kļuvis par atraitni. Bērnu viņam nebija. Gapkai ir bērni, un tie bieži skraida pa pagalmu. Ivans Ivanovičs arvien dod katram no viņiem vai nu pa kriņģelim, vai pa melones gabaliņam, vai bumbieri. Gapka nēsā viņa kambaru un pagrabu atslēgas; bet lielās lādes, kas stāv viņa guļamistabā, un vidējā kambara atslēgu Ivans Ivanovičs tur pie sevis un nemīl neviena tur ielaist. Gapka — dūšīgs meitietis, staigā garā kreklā, spirgtiem lieliem un vaigiem. Un kas par dievlūdzēju cilvēku ir Ivans Ivanovičs! Katru svētdienu viņš apvelk bekešu un iet uz baznīcu. Iegājis tajā, Ivans Ivanovičs, pēc tam, kad ir izklanījies uz visām pusēm, parasti novietojas klirosā un loti labi velk līdz basu. Bet, kad dievkalpojums beidzas, Ivans Ivanovičs neparko nenociešas, neapgājis visus ubagus. Viņš varbūt pat ir negribētu nodoties tik garlaicīgam darbam, ja viņu uz to nemudinātu iedzimtā labsirdība. «Sveiki, nabadzīte!» viņš parasti sacīja, uzmeklējis viskroplāko sievu noplīsušā, no ielāpiem sašūdi- nātā kleitā. «No kurienes tu esi, nabadzīte?» «Es, kundziņ, no ciema atnākusi: trešo dienu ne dzērusi, ne ēdusi; izdzina mani pašas bērni.» «Nabaga galviņa! ko tad tu šurp nāci?» «Nu tā, kundziņ, dāvanu lūgties, vai neiedos kāds maizei.» «Hm! ko nu, vai tad tev gribas maizes?» parasti jautāja Ivans Ivanovičs. «Kā nu negribēt! Izsalkusi kā suns.» «Hm!» parasti atbildēja Ivans Ivanovičs. «Tad jau tev, varbūt, arī gaļas gribas?» «Nu visu, ko jūsu labestība iedos, ar visu būšu apmierināta.» «Hm! — vai tad gaļa labāka par maizi?» «Ko nu izsalkušajam izvēlēties? Viss, kas jums labpatiks, viss ir labs.» Pie šiem vārdiem vecene parasti izstiepa roku. «Nu, ej taču ar dievu,» runāja Ivans Ivanovičs. «Ko tad tu stāvi? Es tak tevi nesitu?» Un, pievērsies ar šādām iztaujāšanām otram, trešam, beidzot atgriežas mājup vai ieiet izdzert glāzi degvīna pie kaimiņa Ivana Nikiforoviča, vai pie tiesneša, vai pie policijas priekšnieka. Ivans Ivanovičs ļoti mīl, ja viņam kāds pasniedz dāvanu vai ciema kukuli. Tas viņam ļoti patīk.