Ja jau toreiz, kad šis vārds bija izteikts bez lieciniekiem, Ivans Ivanovičs zaudēja pašsavaldīšanos un kļuva tik nikns, kādu lai dievs nedod redzēt cilvēku, — ko tad tagad, padomājiet, laipnie lasītāji, ko tagad, kad šis slepkavīgais vārds bija izsacīts sanāksmē, kur bija daudz dāmu, pret kurām Ivans Ivanovičs vēlējās būt sevišķi pieklājīgs? Nebūtu Ivans Nikiforovičs rīkojies tādā veidā, būtu viņš sacījis putns, bet nevis zostēviņš, tad to vēl varētu izlabot. Bet — viss pagalam!
Viņš uzmeta Ivanam Nikiforovičam skatienu — un kādu skatienu! Ja šim skatienam būtu piešķirta izpildvara, tad tas būtu pārvērtis pīšļos Ivanu Nikiforoviču. Viesi saprata šo skatienu un pasteidzās paši viņus izšķirt. Un šis cilvēks,
lēnības paraugs, kas nevienu ubadzi nepalaida garām to ne- iztaujājis, izskrēja laukā briesmīgā trakumā. Tik spēcīgas vētras izraisa kaislības!
Veselu mēnesi nekas nebija dzirdams par Ivanu Ivanoviču. Viņš ieslēdzās savā mājā. Pūra lāde bija atvērta, no lādes izņēma — ko tad? dukātus! vecos vectēva dukātus! Un šie dukāti pārgāja nosmulētajās tintes darboņu rokās. Lieta nonāca palatā. Un, kad Ivans Ivanovičs saņēma priecīgo ziņu, ka rīt tā izšķirsies, tikai tad viņš palūkojās laukā un nolēma iziet no mājas. Ak vai! no tās reizes palata katrru cienu ziņoja, ka lieta izbeigsies rītu, un tā desmit gadu.
Priekš gadiem pieciem es braucu cauri Mirgorodas pilsētai. Es braucu sliktā laikā. Toreiz bija rudens ar savu skumji pelēko laiku, dubļiem un miglu. Kaut kāds nedabisks zaļums — garlaicīgā, nepārtrauktā lietus darbs — klāja šķidru plīvuru pār laukiem un druvām, kurām tas tā piedienēja kā palaidnības sirmgalvim, rozes — sirmgalvei. Mani toreiz stipri ietekmēja laiks: es garlaikojos, kad tas bija garlaicīgs. Bet, neraugoties uz to, kad es sāku tuvoties Mirgorodai, tad sajutu, ka man stipri sit sirds. Dieviņ, cik daudz atmiņu! Es divpadsmit gadu nebiju redzējis Mirgorodu. Te dzīvoja toreiz aizkustinošā draudzībā divi izcili cilvēki, divi izcili draugi. Un cik daudz bija izmiris ievērojamu ļaužu! Tiesnesis Dero- jans Demjanovičs jau toreiz bija nelaiķis; Ivans Ivanovičs, kam bija greizā acs, arī bija beidzis dzīvot. Es iebraucu galvenajā ielā: visur rēgojās kārtis ar augšā piesietu salmu kūli: te notika kāda jauna plānošana. Dažas būdas bija nojauktas. Zogu un zedeņu atliekas skumji kvernēja.
Toreiz bija svētku diena; es pavēlēju savu maša kibitku apturēt pie baznīcas un iegāju tik klusu, ka neviens nepagrie- zās atpakaļ. Patiesi, un nebija jau kam: baznīca bija tukša, ļaužu gandrīz nekādu; varēja redzēt, ka pat vislielākie dievlūdzēji bija nobijušies no dubļiem. Sveces šai tumšajā, labāk sakot, slimajā dienā šķita kaut kā savādi nepatīkamas; tumšās telpas bija skumīgas; iegarenie logi ar apaļajiem stikliem laistījās lietainām asarām. Es nogāju sānis altara priekštelpā un uzrunāju cienījamu večuku nosirmojušiem matiem: «Atļaujiet uzzināt, vai Ivans Nikiforovičs ir dzīvs?» Tai mirklī lampiņa svētbildes priekšā uzliesmoja dzīvāk, un gaisma tieši atsitās mana kaimiņa sejā. Cik es biju izbrīnījies, kad, to aplūkodams, ieraudzīju pazīstamus vaibstus!
Tas bija pats Ivans Nikiforovičs! Bet kā pārvērties!
«Vai jūs esat vesels, Ivan Ņikiforovič? Kā jūs gan esat novecojis!»
«Jā, esmu novecojis. Es šodien no Poltavas,» atbildēja Ivans Nikiforovičs.
«Ko jūs sakāt! Jūs braucāt uz Poltavu tik sliktā laikā?»
«Ko lai dara! Vajadzība …»
Pie šiem vārdiem es negribot nopūtos.
Ivans Nikiforovičs ievēroja šo nopūtu un sacīja: «Neuztraucieties: man ir drošas ziņas, ka lietu izlems nākamajā nedēlā un man par labu.» ,
Es paraustīju plecus un devos uzzināt kaut ko par Ivanu Ivanoviču.
«Ivans Ivanovičs ir te!» kāds man sacīja, «viņš ir klirosā.»
Tad es ieraudzīju kalsenu stāvu. Vai tas ir Ivans Ivanovičs? Seja bija klāta grumbām, mati bija pilnīgi balti; bet bakeša bija arvien tā pati. Pēc pirmajiem apsveicināšanās vārdiem Ivans Ivanovičs, griezdamies pie manis ar jautru smaidu, kas vienmēr tik ļoti piestāvēja viņa pdltuvveidīgajai sejai, sacīja: «Vai lai paziņoju jums patīkamo jaunumu?»
«Kādu jaunumu?» jautāju es.
«Rītu katrā ziņā izlems manu lietu; palatā noteikti sacīja.»
Es nopūtos vēl dzijāk un steidzos ātrāk atvadīties, jo es braucu visai nopietnā darījumā, un iesēdos ratos.
Vājie zirgi, kas Mirgorodā pazīstami ar vārdu kurjerzirgi, sāka vilkties, radīdami ar saviem pakaviem, kas stiga pelēkajā dubju masā, dzirdei netīkamu skaņu. Lietus tecēja straumēm pār žīdu, kas sēdēja uz bukas un bija apsedzies ar mašu. Drēgnums man spiedās cauri. Skumjā pārbrauktuve ar būdu, kurā invalids lāpīja savus pelēkos kankarus, lēnām paslīdēja garām. Atkal tas pats lauks, vietām izrakņāts melns, vietām zaļojošs, slapji kovārņi un vārnas, vienmulīgs lietus, asarainas debesis bez gaismas svītras. — Garlaicīgi šai pasaulē, kungi!
[1] vārda spēle: krieviski šilo nozīmē īlenu. Tulk