sadrūmušais ģeneraļa kabinets it kā iesmējās. Pirmajā mirkli Čičikovs nespēja atjēgt, kas stāv viņa priekšā. Grūti bija pateikt, kāda zeme ir viņas dzimtene. Tik tīrus, cildenus sejas pantus nekur gan nevarētu atrast kā varbūt vienīgi kādās vecās kamejās. Taisna un viegla kā šautra, viņa ar savu stāvu it kā pacēlās pāri citiem. Bet tie bija maldi. Viņa nebūt nebija gara auguma. Tas tikai tā likās aiz visu viņas auguma daļu ārkārtīgās saskaņotības. Apģērbs viņai piestāvēja tik labi, ka likās, it kā labākās šuvējas būtu apspriedušās, kā vislabāk viņu izgreznot. Bet arī tas bija maldi Viņas tērps veidojās it kā pats no sevis: veselam gabalam vienkrāsaina auduma divās trijās vietās kaut kā pieskārās adata, un drēbe jau kļāvās un veidojās ap viņu tik brīnišķīgās krokās, ka, ja visu to kopā ar viņu pašu novietotu gleznā, tad visas pēc modes tērptās jaunkundzes viņai līdzās izliktos pēc kaut kādām raibaļām no lupatu tirgus. Un, ja viņu ar visām šīm viņas tērpa krokām izveidotu marmorā, tad to nosauktu par ģeniālu kopiju … Viens nebija labi: viņa bija pārāk tieva un vāja.
«Rekomendēju jums manu lutekli!» sacīja ģenerālis, griezdamies pie Čičikova. «Taču vēl nezinu jūsu familijas vārdu, vārdu un tēva vārdu.»
«Vai nu var būt pazīstams tāda cilvēka vārds un tēva vārds, kam nav nekādu nopelnu?» kautrīgi sacīja Čičikovs, noliekdams galvu sānis.
«Tomēr, jāzina būtu …»
«Pāvels Ivanovičs, jūsu ekselence,» sacīja Čičikovs, gandrīz ar militārā cilvēka veiklību paklanījies un atlēcis atpakaļ tik viegli kā gumijas bumbiņa.
«Uliņka!» teica ģenerālis, griezdamies pie meitas: «Pāvels Ivanovičs patlaban pastāstīja ļoti interesantu jaunumu. Mūsu kaimiņš Tentetņikovs nepavisam nav tāds nelga, kā mēs domājām. Viņš nodarbojas ar diezgan svarīgu lietu: ar divpadsmitā gada ģenerāļu vēsturi.»
«Bet kas tad domāja, ka viņš ir nelga?» viņa strauji sacīja. «Gan vienīgi Višņepokromovs, kuram tu tici, kurš ir tukšs un zemisks cilvēks!»
«Kāpēc zemisks? Patukšs viņš ir, tas tiesa,» sacīja ģenerālis.
«Viņš ir diezgan nelietīgs un pretīgs, ne tikvien patukšs. Kas tā darījis pāri saviem brāļiem un padzinis no mājas miesīgu māsu, tas ir nejauks cilvēks.»
«Bet tā jau tikai stāsta.»
«Velti tādas lietas nestāstīs. Es nesaprotu, tēvs, kā var ar tādu tik cēlu sirdi, kāda ir tev, ar tādu jauku dvēseles labsirdību kā tev, pieņemt cilvēku, kas tev tik tāls kā zeme no debess, par kuru pats zini, ka viņš slikts cilvēks.»
«Lūk, šitā, redzat,» pasmaidījis ģenerālis teica Cičikovam: «lūk, šitā mēs arvien ar viņu strīdamies.» Un, pavērsies pret strīdnieci, turpināja:
«Bet, manu sirsniņ, es taču nevaru viņu aizdzīt!»
«Kāpēc projām dzīt? Bet kāpēc arī pievērst tam tādu uzmanību? Kāpēc mīlēt?»
Te Čičikovs uzskatīja par pienākumu iebilst vārdu arī no savas puses.
«Visi vēlas mīlas, cienījamā,» čičikovs teica. «Ko lai dara? Arī lopiņš mīl, ka viņu paglāsta; pabāž no kūts purnu: še, paglāsti!»
Ģenerālis iesmējās. «Zināms, ka pabāzīs purnu: glāsti viņu!… Ha, ha, ha! Viņam ne tikai purns vien, — viss, viss nosmērēts kvēpiem, bet arī prasa, kā saka, labvēlības… Ha, ha, ha!» un ģeneraļa augums sāka smieklos locīties. Pleci, kas kādreiz nesa biezus uzplečus, kratījās, it kā vēl tagad nestu biezus uzplečus.
Čičikovs arī lāvās smieklu interjekcijai, bet, aiz cienības pret ģenerāli, laida vaļā uz burta e: he, he, he, he, he. Un ari viņa augums sāka smieklos līgoties, kaut gan pleci nekratījās līdzi, tāpēc ka uz tiem nebija biezo uzpleču.
«Apzog, aplaupa kroņa kasi un turklāt, kanaļa, prasa atalgojumu! Nevar bez pamudinājuma: centos… Ha, ha, ha, ha!»
Meitenes mīļajā, cēlajā sejā izpaudās sāpes. «Ak tēt! Nesaprotu, kā tu vari smieties! Man šie negodīgie darbi rada tikai skumjas un vairāk neko. Kad redzu, ka acu priekšā notiek krāpšana un visi, kas to redz, nesoda šos ļaudis ar vispārēju nicināšanu, tad nezinu, kas ar mani notiek, tad es kļūstu ļauna, pat nelāga: es domāju, domāju…» Un tikko pati neapraudājās.
«Tikai, lūdzama, nedusmo uz mums,» sacīja ģenerālis. «Mūsu vainas te nav. Vai ne?» viņš jautāja Cičikovam. «Noskūpsti mani un ej uz savu istabu. Es tūlīt ģērbšos uz pusdienām. Tu taču,» viņš teica, paraudzīdamies Cičikovam acīs: «es ceru, pusdienosi ar mani?»
«Ja tikai jūsu ekselence…»
«Ak ko, bez ceremonijām. Es, paldies dievam, vēl varu pabarot. Kāposti ir.»
Atkal veikli paplētis rokas, Čičikovs atzinīgi un goddevīgi nolieca galvu, tā ka uz brītiņu no visa, kas bija istabā, viņš redzēja tikai savu pašu puszābaku purngalu. Bet kad, kādu brītiņu pabijis šajā goddevīgajā pozē, atkal pacēla galvu, viņš Uliņkas vairs neredzēja. Viņa bija nozudusi. Viņas vietā parādījās milzis kambarsulainis kuplām ūsām un vaiga bārdu, ar sudraba ūdens trauku un mazgājamo bļodu rokās.
«Vai atļausi man tavā klātienē pārģērbties?»
«Ne tikai pārģērbties, bet varat man klātesot darīt visu, kas jūsu ekselencei labpatīk.»
Nolaidis no vienas rokas chalatu un uzrotījis savu vareno roku krekla piedurkni, ģenerālis sāka mazgāties, slaucīdamies un sprauslādams kā pīle. Ūdens ar ziepēm šķīda uz visām pusēm.
«Mīl, mīl, kā tad, mīl pamudinājumu», viņš teica savu kaklu slaucīdams no visām pusēm … «Paglāsti, paglāsti viņu! kā tad lai šis zog bez pamudinājuma! Ha, ha, ha!»
Čičikovs bija neaprakstāmi labā garastāvoklī. Pēkšņi viņam uznāca iedvesme. «Jautrs un lāga cilvēks šis ģenerālis — kā būtu, ja pamēģinātu!» viņš nodomāja un, redzēdams, ka kambarsulainis ar mazgājamiem traukiem iziet, iesaucās: «Jūsu ekselence! tā kā jūs pret visiem esat tik labs un vērīgs, man būtu liels lūgums.»