«Kāds?»
Čičikovs paraudzījās visapkārt.
«Man, jūsu ekselence, ir vārgs večuks tēvocis, viņam pieder tikai trīssimt dvēseļu un divi tūkstoši… un bez manis nav neviena mantinieka. Pats aiz vecuma viņš nevar muižu pārvaldīt, bet man arī to neatstāj. Un kādu dīvainu iemeslu viņš uzdod! «Es,» saka, «brāļa dēlu nepazīstu; varbūt viņš ir izšķērdētājs. Lai viņš man pierāda, ka uz viņu var pajauties: lai viņš vispirms pats iegūst trīssimt dvēseļu; tad es atdošu viņam ari savas trīssimt dvēseles.»
«Tad jau iznāk, ka viņš pavisam muļķis?» jautāja ģenerālis.
«Lai ari būtu muļķis, tā viņa darīšana. Bet kāds mans stāvoklis, jūsu ekselence! Večukam gadījusies kaut kāda saimniecības pārzine, bet saimniecības pārzinei ir bērni. Paraug vien, viss var tikt viņiem.»
«Vecis no prāta izdzīvojies un vairāk nekā,» sacīja ģenerālis. «Bet es neredzu, ar ko te varu līdzēt,» viņš teica, izbrīnā raudzīdamies Čičikovā.
«Lūk, ko es izdomāju! ja visas jūsu sādžas mirušās dvēseles, jūsu ekselence, jūs man atdotu tādā veidā, it kā tās būtu dzīvas, ar pirkšanas-pārdošanas līgumu, es šo līgumu uzrādītu vecim un viņš atdotu man mantojumu.»
Te ģenerālis laida vaļā tādus smieklus, kādiem nez vai kādreiz kāds cilvēks smējies. Kā stāvējis, viņš nokrita atzveltnes krēslā. Atlieca atpakaļ galvu un tikko neaizrijās. Visa māja satraucās. Parādījās kambarsulainis. Nobijusies atskrēja meita.
«Tēys. kas ar tevi noticis?» viņa jautāja bailēs, neizprašanā, viņam acīs raudzīdamās.
Bet ģenerālis ilgi nevarēja pateikt ne skaņas.
«Nekas, mans draugs; nebažījies. Ej vien; mēs tūlīt ieradīsimies pie galda. Esi mierīga. Ha, ha, ha!»
Un, vairākas reizes elpai aizraujoties, ar jaunu spēku spruka vaļā ģeneraļa smiekli, izskanēdami no priekšnama līdz pēdējai istabai.
Čičikovs sajuta nemieru.
«Tēvocis, ai tēvocis! Kā tēvdcis iekritīs! Ha, ha, ha! Dzīvo vietā dabūs miroņus! Ha, ha!»
«Sāk atkal!» nodomāja Čičikovs. «Cik kutelīgs! Kā viņS nepārplīst!»
«Ha, ka, ha!» turpināja ģenerālis. «Kāds ēzelis! Kā var ienākt prātā tāda prasība: «vispirms lai pats no nekā sagādā trīssimt dvēseļu, un tikai tad došu viņam trīssimt dvēseļu!» Viņš taču ir ēzelis!»
«Ēzelis, jūsu ekselence.»
«Nu, bet tu arī esi izgudrojis labu joku, — pacienāt veco ar miroņiem! Ha, ha, ha! Es diezin ko dotu, lai redzētu, kā tu viņam pasniegsi par tiem pirkšanas līgumu. Nu, kāds viņš? Kāds izskatās? Ļoti vecs?»
«Gadu astoņdesmit.»
«Un vēl kustas, mundrs? Viņam jābūt arī spēcīgam, tāpēc ka pie viņa piedzīvo saimniece? …»
«Kas par spēcīgumu! Smiltis birst, jūsu ekselence!»
«Tāds muļķis! Viņš taču ir muļķis?»
«Muļķis, jūsu ekselence.»
«Bet kā, vai brauc viesībās? mēdz būt sabiedrībā? vai vēl turas kājās?»
«Turas, bet ar pūlēm.»
«Tāds muļķis! Bet tomēr stiprs? Vai zobi vēl ir?»
«Pavisam divi zobi, jūsu ekselence.»
«Kāds ēzelis! Tu, brālīt, neskaisties… kaut gan viņš tavs tēvocis, bet taču ēzelis.»
«Ēzelis, jūsu ekselence. Kaut gan ir radinieks un grūti par to atzīties, bet ko lai dara?»
Čičikovs meloja: viņam nepavisam nebija grūti atzīties, jo vairāk tāpēc, ka nez vai tam vispār jel kad bijis kāds tēvocis.
«Tātad, jūsu ekselence, vai dosiet man…»
«Atdot tev mirušās dvēseles? Par tādu izdomu došu tev tās ar zemi, ar dzīves vietu! Ņem ciet visu kapsētu! Ha, ha, ha, ha! Ai vecis, vecis! Ha, ha, ha, ha! Kādos muļķos paliks tēvocis! Ha, ha, ha, ha!»
Un ģeneraļa smiekli no jauna skanēja pa ģeneraja istabām. [6]
III NODAĻA
«Ja pulkvedis Koškarevs patiesi ir jucis, tad nav slikti,» sacīja Čičikovs, atkal atrazdamies klajo lauku vidū un plašumā, kad viss bija izzudis un palicis tikai debessjums un pamalē divi mākoņi.
«Vai tu, Selifan, labi apjautājies par ceļu pie pulkveža Koškareva?»
«Es, Pāvel Ivanovič, redzat, tā kā visu laiku noņēmos ap ratiem, tad man nebija va]as, bet Petruška iztaujāja kučieri.»
«Redz, kāds muļķis! Tev teikts, uz Petrušku nepalaujies: Petruška ir malkas pagale; Petruška ir muļķis; Petruška, domāju, vēl tagad piedzēries.»
«Kas tur par lielu gudrību!» sacīja Petruška, pa pusei atgriezies un šķībi paraudzījies. «Nav nekā cita kā, nobraucot no kalna, braukt pa pļavu.»
«Bet tu, bez sīvā, neko mutē neesi ņēmis? Jauks tu esi, ļoti jauks! Var gan sacīt: ar skaistumu Eiropu apstulbojis!» To teicis, Čičikovs noglaudīja savu zodu un nodomāja: «Kāda gan, lūk, starpība starp izglītotu pilsoni un neaptēsta sulaiņa fiziognomiju!»
Pa tam rati brauca lejup no kalna. Atkal parādījās pļavas un tāles ar izsvaidītām apšu birztalām.
Viegli līgodamies elastīgajās atsperēs, ērtā ekipāžā turpināja uzmanīgi ripot lejup pa lēzeno nogāzi un beidzot brauca pa pļavām, garām.dzirnavām, viegli norībēdama pa tiltiem, nedaudz šūpodamās pa mīksto liekņas zemi. Un kaut jel viens cinis vai sieksta liktu sāniem sevi just! Prieks, ne rati!
Atri aizslīdēja viņiem garām krūmāji, tievie elksnīši un sudrabotās papeles, ar zariem sizdamas uz bukas sēdošo Selifanu un Petrušku. Pēdējam tie arvien norāva cepuri. Saīgušais kalps lēca no bukas, lamāja muļķa koku un saimnieku, kas koku stādījis, bet piesiet cepuri vai kaut ar roku pieturēt negribēja, cerēdams, ka tā būs pēdējā reize un vairs tā negadīsies. Tālāk nāca bērzi, tad eglājs. Ap saknēm biezs zēlums; zāle — zilais zobenājs un dzeltenā meža tulpe. Mežs krēslojās un taisījās satumst. Tad pēkšņi it visur, caur zariem un starp celmiem, pazibēja gaismas atspīdumi, it kā mirdzoši spoguļi. Koki kļuva retāki, atspīdumi lielāki… un, lūk, viņu priekšā ezers — ūdens plašums verstis četras caurmērā. Pretējā krastā pār ezeru pacēlās sādžas pelēkās baļķu istabas. No ūdens nāca kliedzieni. Cilvēku 20, līdz jostai, lidz krūtīm un līdz kaklam ūdenī, vilka uz pretējo krastu tīklu. Gadījās ķeza. Kopā ar zivīm bija sapinies kāds apaļš cilvēks, tikpat garš, cik plats. — taisni kā arbūzs vai mučele. Tas atradās kļūmīgā stāvoklī un kliedza visā rīklē: «Lempi Deniss, pasniedz Kozmam! Kozma, paņem galu no Denisa! Nespiedies tā, Foma Lielais! ej tur, kur Foma Mazais. Velni! es jums saku, sarausiet tīklus!» Kā redzams, arbūzs par sevi nebaidījās: aiz sava resnuma viņš noslīkt nevarēja, un, lai kā viņš kūleņotos, vēlēdamies ienirt, ūdens tomēr to uznestu augšā; un, ja vēl divi viņam uzsēstos mugurā, viņš tomēr, kā tiepīgs pūslis, noturētos ar tiem virs ūdens, tikai mazliet stenēdams un caur degunu laizdams burbuļus. Bet viņš ļoti baidījās, ka nenoraujas tīkls un neizbēg zivis, un tāpēc, bez visa cita, viņu vēl vilka ar uzmestām virvēm daži krastā stāvošie cilvēki.