«Tam jābūt kungam, pulkvedim Koškarevam,» sacīja Selifans.
«Kāpēc?»
«Tāpēc, ka viņa miesa, atļaujieties ievērot, ir baltāka nekā pārējiem un arī miesas apmērs cienījamāks, kā jau kungam.»
Pa tam tīklos sapinušos kungu jau bija pievilkuši diezgan tuvu krastam. Sajutis, ka var ar kājām aizsniegt dibenu, viņš nolaidās stāvu un tai brīdī pamanīja uz dambja uzbrau- kušos ratus un tajos sēdošo Cičikovu.
«Vai jau pusdienas ēdāt?» uzsauca kufigs, ar noķerto zivi tuvodamies krastam, viss tīklā ietinies, — kā dāmas rociņa, vasaru šķidrā cimdā, — vienu roku, aizsardzībai pret sauli, turēdams virs acīm, bet otru zemāk, — kā Mediču Venera, iznākot no peldes.
«Nē,» sacīja Čičikovs, paceldams cepuri ņn klanīdamies savā ekipāžā.
«Nu, tad pateicieties dievam!»
«Kas tad ir?» ziņkārīgi jautāja Čičikovs, turēdams cepuri virs galvas.
«Lūk, kas ir! Met zemē tīklu, Foma Mazais, un izcel stori no baļļas! Lempi Kuzma, ej, palīdzi!»
Divi zvejnieki piecēla no baļļas kaut kāda nezvēra galvu. «Rau, kāds kņazs! no upes ieklīdis!» apaļais kungs sauca. «Brauciet uz muižu! Kučier, griez mazliet zemāk cauri sakņu dārzam! Teci, lempi Foma Lielais, novākt aizžogojumu! Viņš jūs aizvedīs, bet es tūlīt…»
Garkājainais, basais Foma Lielais, tāpat kā bija, vienos kreklos, skrēja karietei pa priekšu cauri visai sādžai, kur pie katras mājas žāvējās izkārtie vadi, tīkli un murdi: visi zemnieki bija zvejnieki; tad kādā sakņu dārzā izņēma aizžogojumu, un kariete izbrauca caur sakņu dārzu uz laukumu pie koka baznīcas. Tālāk, aiz baznīcas, varēja saredzēt kungu ēku jumtus.
«Mazliet savādnieks šis Koškarevs,» nodomāja Čičikovs.
«Te, lūk, esmu!» blakus atskanēja balss. Čičikovs pagriezās. Kungs jau brauca līdzās, saģērbies: zāles zaļos nankina 6vārkos, dzeltenās biksēs, bez apkaklītes, kā kupidons! Viņš droškā sēdēja sāniski, aizņemdams to visu. Čičikovs gribēja ko teikt, bet resnis jau bija pazudis. Droška atkal parādījās tai vietā, kur tika izvilktas zivis. Atkal atskanēja balsis: «Foma Lielais un Foma Mazais! Kozma un Denis!» Bet, pie nama palieveņa piebraucis, viņš ar lielu izbrīnu redzēja, ka kungs jau stāvēja uz lieveņa un izplēta rokas apkampienam Neizprotama lieta — kā viņš bija spējis tā pārlidot. Viņi saskūpstījās pa vecai krievu paražai, trīskārt krustiski: kungs bija no veco laiku ļaudīm.
«Es jums atvedu sveicienus no viņa ekselences,» sacīja Čičikovs.
«No kādas ekselences?»
«No jūsu radinieka, no ģenerālā Aleksandra Dmitrijeviča.»
«Kas tas par Aleksandru Dmitrijeviču?»
«Ģenerālis Betriščevs,» mazliet izbrīnījies, atbildēja čičikovs.
«Nepazīstu,» tāpat otrs brīnījās.
Cičikova izbrīns pieauga.
«Kā tā? … Vismaz es ceru, ka man ir laime runāt ar pulkvedi Koškarevu?»
«Nē, neceriet. Jūs neesat atbraucis pie viņa, bet pie manis. Pēteris Petrovičs Petuchs! Petuchs Pēteris Petrovičs!» saimnieks teica.
Čičikovs apstulba. «Kā tad tā?» viņš griezās pie Selifana un Petruškas, kuri abi tāpat, mutes pavēruši, acis ieplētuši, viens sēdēja uz bukas, otrs stāvēja pie puskarietes durtiņām. «Kā tad tā, muļķi? Jums tika teikts: pie pulkveža Koškareva … Bet te ir Pēteris Petrovičs Petuchs …»
«Puiši ļoti labi darījuši! Ejiet uz virtuvi: tur jums dos pa mēriņam degvīna,» sacīja Pēteris Petrovičs Petuchs. «Izjlīdziet zirgus un tūlīt dodieties uz saimes istabu!»
«Man kauns: tik negaidīta kļūda …» sacīja Čičikovs.
«Neesat kļūdījies. Vispirms nogaršojiet pusdienas, tad tikai sakiet: vai ir kļūda vai nav? Laipni lūdzu,» sacīja Petuchs, paņēmis Cičikovu zem rokas un vezdams to uz iekštelpām. No istabas viņiem iznāca pretī divi jaunekļi, vasaras žaketēs, — tievi kā kārklu vicas; tie bija izauguši veselu aršinu garāki par tēvu.
«Mani dēli, ģimnāzisti, atbraukuši svētku atvaļinājumā … Nikolaša, tu pakavējies ar viesi; bet tu, Aleksaša, nāc man līdzi.» To teicis, saimnieks nozuda.
Čičikovs nodarbojās ar Nikolašu. Nikolaša, liekas, bija nākamais dīkdienis. Jau ar pirmo iepazīšanos viņš pastāstīja Cičikovam, ka guberņas ģimnāzijā nav nekāda prāta mācīties, ka abi ar brāli viņi gribot braukt uz Pēterburgu, tāpēc, ka province nav vērts, lai viņā dzīvotu …
«Saprotu,» nodomāja Čičikovs: «lieta beigsies ar konditorejām un bulvāriem …» — «Bet sakiet,» viņš jautāja skaļi: «kādā stāvoklī ir jūsu tētiņa muiža?»
«Ieķīlāta,» atbildēja pats tētiņš, atkal ieradies viesistabā: «ieķīlāta.»
«Slikti,» nodomāja čičikovs. «Tā drīz vairs nepaliks nevienas muižas. Jāpasteidzas.» Un teica līdzjūtīgi: «Zēl, ka pasteidzāties ieķīlāt.»