Čičikovs pamēģināja — patiesi, gabals izrādījās līdzīgs policijmeistaram: atradās tam vieta, bet likās, ka nekā vairs iekšā nedabūsi.
«Nu, kā gan šis cilvēks var braukt uz Pēterburgu vai Maskavu? Ar tādu viesmīlību viņš trīs gados nodzīvosies bez biksēm! Tas ir, viņš nezināja, ka tagad tas modernizēts: ari bez viesmīlības var nodzīvoties un ne trīs gados, bet trīs mēnešos.
Viņš tikai lēja un lēja; un, ko neizdzēra viesi, to deva izdzert Aleksašam un Nikolašam, kuri meta glāzīti pēc glāzītes; jau iepriekš bija redzams, kādai cilvēces atziņu nozarei viņi, atbraukuši galvaspilsētā, pievērsīsies. Ar viesiem bija citādi; ar pūlēm, ar pūlēm viņi pārvilkās uz balkonu un ar pūlēm novietojās atzveltnes krēslos. Mājastēvs, kā iesēdās savā, kaut kādā četrvietīgā, tā tūlīt iesnau- dās. Viņa tuklais īpašums, pārvērties kalēja plēšās, pa atvērto muti un nāsīm sāka pūst tādas skaņas, kādas gan reti varētu rasties jaunlaiku muziķiem: gan bungas, gan flauta, gan kaut kāda aprauta dunēšana, it kā suņu riešana.
«Ek kā šņāc!» sacīja Platonovs.
Čičikovs iesmējās.
«Protams, ja šitā paēdīsi, kā tad var uznākt skumjas! Uznāks miegs — vai ne?»
«Jā. Bet tomēr, — atvainojiet, — es nevaru saprast, kā var ļauties skumjām. Pret skumjām ir tik daudz pretlīdzekļu.»
«Kādi tad?»
«Vai nu jauns cilvēks maz ko atradīs? Dejot, spēlēt kādu instrumentu … vai atkal — apprecēties.»
«Ar ko?»
«It kā visapkārt nebūtu patīkamu un bagātu līgavu?»
«Nav gan.»
«Tad vajag pameklēt citā pusē, pabraukāt.» Piepeši Cičikovam uznāca lieliska doma. «Ir ļoti labs līdzeklis!» viņš teica, raudzīdamies Platonovam acīs.
«Kāds?»
«Ceļošana.»
«Kurp lai brauc?»
«Ja jums ir brīvs laiks, tad brauciet man līdz,» Čičikovs sacīja un, raudzīdamies Platonovā, nodomāja pie sevis: «Tas būtu labi. Izdevumus dalītu uz pusēm, bet karietes labošanu varētu viņš viens pats uzņemties.»
«Kurp tad jūs braucat?»
«Pagaidām braucu ne tik daudz savās darīšanās kā cita labā. Ģenerālis Betriščevs, tuvs draugs un, var sacīt, labdaris, lūdza apciemot radiniekus… Protams, radi paliek radi; bet pa daļai, tā sacīt, braucu arī sevis dēļ: jo redzēt pasauli, apgrozīties ļaudīs — lai ko arī teiktu, ir it kā dzīva grāmata, otrā zinātne.» To teikdams, Čičikovs pie sevis nodomāja tā: «Nudien, labi būtu. Pat visus izdevumus var likt uz viņa rēķina, un pat varam braukt viņa zirgos, bet mani uzbarotos viņa sādžā.»
«Kāpēc gan nepaceļot?» domāja Platonovs. «Mājās man nekas nav darāms, bez tam ari saimniecība ir brāļa rokās, nebūs nekāda traucējuma. Patiesi, kāpēc nepaceļot!» — «Bet vai jūs būtu ar mieru,» viņš teica skaļi, «dienas divas paciemoties pie brāļa? Citādi viņš mani nelaidīs.»
«Ar lielāko prieku, kaut trīs.»
«Nu, tad situ saujā! braucam!» dzīvi iesaucās Platonovs.
Viņi sadevās rokas. «Braucam!»
«Uz kurieni, uz kurieni?» iekliedzās saimnieks, pamodies un uzlūkodams abus ieplēstām acīm. «Nē, kundziņi! liku jau noņemt riteni jūsu ekipažai, bet jūsu ērzeli, Platon Michai- lovič, aizdzina piecpadsmit verstis no šejienes. Nē, šodien jūs te pārgulēsiet, bet rit pēc agrām pusdienām varat braukt.»
Ko ar Petuchu varēja iesākt? Nācās palikt. Par to viņi tika atalgoti ar brīnišķīgu pavasara vakaru. Mājastēvs izrīkoja braucienu pa upi. Divpadsmit airētāju, divdesmit četros airos ar dziesmām vizināja viņus pa spoguļgludā ezera līmeni. No ezera viņi iebrauca upē, bezgalīgā, gar abām pusēm lēzeniem krastiem, arvien un arvien paliekdamies zem zvejas ierīču virvēm, kas bija pārvilktas šķērsu pāri upei. Kaut jel kur manītu ūdeni mutuļojam; acu priekšā tikai mēmi viena pēc otras mainījās ainavas, birztala aiz birztalas iepriecēja acis katra ar citādu koku grupējumu. Airētāji, reizē vilkdami divdesmit četrus airus, reizē pacēla tos — un kuteris, pats no sevis, kā viegls putns, traucās pa nekustīgo spoguļvirsu. Priekšdziedātājs, plecīgs puisis, trešais no stūres, uzņēma tīrā, skanīgā balsī, it kā lakstīgalas mēlē dziesmas sākumu, pieci piedziedāja, seši vilka, un dziesma izplūda bezgalīgi plaša kā pati Krievija. Un Petuchs sasparojies rēca līdzi, piebalsoja, kur korim pietrūka spēka, un pat Čičikovs sajuta, ka viņš ir krievs. Vienīgi Platonovs domāja: «Kas par prātu šajā sērīgajā dziesmā? Vēl lielākas skumjas uzmācas dvēselei.»
Mājup atgriezās jau krēslā. Airi tumsā šķēla ūdeni, kurā vairs neatspoguļojās debesis. Tumsā viņi piestāja krastā, kur bija sakurti ugunskuri; uz trijkājiem zvejnieki vārīja zivju viru no dzīviem ķīšiem. Visi jau bija mājās. Sādžas lopi un putni sen jau bija pārdzīti no ganībām, un sen jau bija nogūlušies viņu saceltie putekļi, un gani, pārdzinuši tos, stāvēja pie vārtiem, gaidīdami piena krūzi un aicinājumu uz zivju viru. Naksnīgajā gaisā skanēja klusa laužu čala, suņu riešana kaut kur svešās sādžās. Uzlēca mēness, apgaismojās satumsusī apkārtne, un viss kļuva gaišs. Brīnišķīgas ainavas! Bet nebija neviena, kas par tām priecātos. Nikolaša un Alek- saša, kuri tagad varētu sēsties divos brašos kumeļos un sacenzdamies auļot pa šo krāšņo ainavu, domāja par Maskavu, par konditorejām, par teātriem, par ko tiem bija pilnu galvu sastāstījis kāds no galvaspilsētas atbraucis kadets; viņu tēvs domāja par to, kā pārēdināt savus viesus; Platonovs snauda. Visdzīvāks izrādījās Čičikovs. «Ech, nudien! kādreiz iegūšu sādželi!» Un viņš domāja jau par sieviņu un čičikēniem.
Bet pie vakariņām atkal pārēdās. Kad Pāvels Ivanovičs iegāja ierādītā guļamtelpā un, nolikdamies gultā, aptaustīja savu vēderiņu: «Bungas!» [viņš] teica: «nekāds policijmeistars netiks iekšā.» Vajadzēja sagadīties, ka aiz sienas atradās saimnieka kabinets. Siena izrādījās plāna, un varēja dzirdēt visu, kas aiz tās tika runāts. Namatēvs pasūtīja pavāram rīt agrā brokasta vietā gatavot īstas pusdienas, — un kā pasūtīja! Pat mironim rastos apetits.