«Zivju pastēti tu taisi uz četri stūri,» viņš teica, šmakstinādams un elpu vilkdams. «Vienā stūrī saliec stores vaigus un muguras gabaliņus, otrā griķu biezputru ar sēnītēm un sīpoliņiem, saldus pieņus, smadzenes un vēl kaut ko tādu, pats jau zini, kaut ko tādu… No vienas puses, saproti, vajadzīgs tāds brūngans sacepums, bet no otras vieglāks. Un no apakšas… izcep tā, zini, lai viss piesātinātos, lai sviesta būtu ne par daudz, ne par maz, visa pastētē tā, zini, ne nu izjuktu, bet izkustu mutē kā sniegs, tā ka pat nejūti.» Šādi rīkodams, Petuchs laizīja lūpas un šmakstināja ar mēli.
«Velns rāvis! neļaus gulēt,» domāja Čičikovs un ietina galvu segā, lai nekā nedzirdētu. Bet dzirdēja arī cauri segai:
«Bet stori labi nogarnē ar biešu zvaigznītēm, bērzlapītēm. gailenītēm, tad vēl, zini, rācenīšus, burkāniņus, pupiņas, pieliec, zini, visus tā, lai būtu, kā nākas, un garnējumu, visādus garnējumus vairāk. Un cūkas kuņģī ievieto mazliet ledu, lai tas labi piepūstos.»
Petuchs pasūtīja vēl daudz ēdienu. Dzirdēja tikai: «Izcep, piecep, ļauj labi izsust!» Čičikovs iemiga pie kaut kāda tītara.
Nākamajā dienā viesi tā pārēdās, ka Platonovs vairs nespēja jāšus ceļot. Ērzeli aizsūtīja mājās ar Petucha zirgu puisi. Viņi sasēdās puskarietē. Resnu purnu suns kūtri sekoja ratiem: viņš arī bija pārēdies.
«Tas nu ir par daudz,» Čičikovs teica, kad viņi izbrauca no pagalma.
«Un neskumst, lūk, kas kaitina!»
«Ja man būtu, kā tev, septiņdesmit tūkstoši gada ienākumu,» nodomāja Čičikovs, «es skumjas pat tuvumā nelaistu. Lūk, akciznieks Murazovs, — viegli pateikt, — desmit miljonu … Kas par ķērienu!»
«Vai jums nav apgrūtinoši pie manis iegriezties? Man gribētos atvadīties no māsas un svaiņa.»
«Ar lielāko prieku,» sacīja Čičikovs.
«Viņš mums te vislabākais saimnieks. Viņš, mans kungs, saņem 200 tūkstošus gada ienākuma no tādas muižas, kas pirms astoņiem gadiem pat divdesmit neienesa.» ' «Ak, protams, tas ir Joti cienījams vīrs! Ļoti interesanti būs ar tādu cilvēku iepazīties. Kā ne? Tas, tā sakot… Bet kā viņu sauc?»
«Kostanžoglo.»
«Bet vārds un tēva vārds? atļaujiet zināt.»
«Konstantins Fjodorovičs.»
«Konstantins Fjodorovičs Kostanžoglo. Būs loti interesanti iepazīties. No pazīšanās ar tādu cilvēku var daudz mācīties.»
Platonovs uzņēmās rīkot Selifanu, kas bija nepieciešami, jo tas tikko turējās uz bukas; Petruška divas reizes uz galvas izvēlās no ratiem, un beidzot vajadzēja viņu ar virvi piesiet pie bukas. «Lops tāds!» Čičikovs tikai atkārtoja.
«Paraugieties, te sākas viņa zeme,» sacīja Platonovs: «pavisam cits skats.»
Un patiesi, viss lauks ar sētu mežu — koki virknēs kā šautras; aiz tā, augstāk, arī jauns mežs; vēl tālāk veca gārša, un viens par otru augstāks. Tad atkal jauns strēķis, biezu mežu apaudzis, vēl tālāk tāpat jauns mežs un atkal vecs. Un tā trīs reizes izbrauca cauri mežiem kā pa vāitiem sienā. «Viss tas viņam izaudzis kaut kādos astoņos, desmit gados, un citam pat divdesmitos tāds neizaugs.»
«Kā viņš to panāca?»
«Pajautājiet viņam pašam. Tas ir tāds zemkopis — nekā viņš nedara velti. Viņš pazīst ne tikai augsnu, bet zina, kas kam blakus jāstāda, kādai labībai kaimiņos jāaug kādiem kokiem. Viss pie viņa nes trīs- un četrkārtīgu labumu. Mežs viņam nav tikai kokmateriālu dēļ vien, bet tā iekārtots, lai tādā un tādā vietā tas dotu laukiem tik un tik daudz mitruma, lai tik un tik daudz apmēslotu ar kritušām lapām, par tik un tik lai aizēnotu … Kad apkaimē uznāk sausums, viņam sausuma nav; kad visapkārt neraža, viņam neražas nav. Žēl, ka es pats maz ko zinu par šīm lietām, neprotu izstāstīt, bet viņam ir tādi paņēmieni… Viņu saukā par burvi. Daudz daudz viņam ir visādu … Bet tomēr, skumji…»
«Patiesi, tas ir apbrīnojams vīrs,» nodomāja Čičikovs. «Zel, ka jaunais cilvēks tik paviršs un neprot pastāstīt.»
Beidzot parādījās sādža. Gluži kā kāda pilsēta ar daudzām mājām tā plētās pa trim uzkalniem, šķērsota milzīgām labības kaudzēm un stirpām, un visam tam pāri rēgojās trīs baznīcas. «Jā,» nodomāja Čičikovs: «redzams, ka te mājo saimnieks dūzis.» Ēkas visas stipras; ielas labā kārtībā; kur kādus ratus redzēja — rati bija stipri un jauni; zemnieki, ko gadījās sastapt, ar gudru sejas izteiksmi; ragu lopi — tīrā izlase; pat zemnieka cūka izskatījās pēc muižnieka. No skata varētu sacīt, ka te, lūk, dzīvo tie zemnieki, kuri, kā dziesmā dzied, ar lāpstu sudrabu rauš. Neredzēja te ne angļu parku, ne mākslīgu mauru, bet, kā senos laikos, līdz pašai muižai stiepās noliktavu un strādnieku māju prospekts, lai kungam būtu viss redzams, kas notiek apkārtnē; uz muižas augstā jumta pacēlās vēl augstāks tornītis, ne skaistuma dēļ, bet lai no šejienes novērotu darbiniekus attālākos laukos. Pie lieveņa viņus sagaidīja kalpi, braši, pavisam ne tādi kā dzērājs Petruška, kaut gan tie nebija frakās, bet zilas pašaustas vadmalas kazaku čekmeņos.
Namamāte iztecēja pati uz lieveņa. Viņa bija svaiga kā asinis ar pienu; skaista kā jauks dieva laiciņš; Platonovam līdzīga kā divi ūdens pilieni, tikai ar to izšķirību, ka viņa nebija tik gurdena kā viņš, bet jautra un runīga.
«Sveiks, brāl! Kā es priecājos, ka atbrauci. Tikai Konstan- tina nav mājās; bet viņš drīz būs.»
«Kur tad viņš?»
«Darīšanās sādžā ar kaut kādiem uzpircējiem,» viņa flacīja» vezdama viesus istabā.
Čičikovs ar interesi vēroja šā neparastā cilvēka, kas saņem 200 tūkstošus, dzīvokli, domādams pēc tā uzminēt paša saimnieka īpašības, tāpat kā pēc tukša gliemežvāka spriež par austeri vai gliemezi, kas kādreiz tajā iemitis un atstājis tur savu nospiedumu. Bet ne pie kāda slēdziena nevarēja tikt. Visas istabas bija vienkāršas, pat tukšas: ne fresku, ne gleznu, ne bronzas, ne puķu, ne etažeru ar porcelānu, pat ne grāmatu. Vārdu sakot, viss liecināja, ka būtes, kas apdzīvo šīs telpas, galvenā dzīve nebūt nenoritēja istabu četrās sienās, bet laukā, un pašas domas netika vis iepriekš izdomātas pa sibaritu paražai pie uguns, kamina priekšā, mīkstās atzveltnēs, bet turpat, darba vietā tās radās galvā un turpat, kur radušās, pārvērtās darbā. Istabās Čičikovs varēja ievērot tikai sievietes mājturības pēdas: uz galdiem un krēsliem bija salikti tīri liepu koka dēļi un uz tiem, žāvēšanai, izklātas kaut kādas ziedu lapiņas …