«Kas tie tev, mās, par mēsliem te izlikti?» Platonovs jautāja.
«Kā tā, mēsli!» sacīja mājasmāte. «Tas ir vislabākais līdzeklis pret drudzi. Pagājušajā [gadā] mēs ar to izdziedējām visus zemniekus. Bet tas te ir liķieriem; un tas — ievārījumiem. Jūs arvien smejaties par ievārījumiem un iesālī- jumiem, bet tad, kad ēdat, paši uzlielāt.»
Platonovs piegāja pie klavierēm un sāka šķirstīt notis.
«Ak kungs! vecos laikus atceries!» viņš teica. «Vai tev nav kauna, mās?»
«Atvaino, brāl, ar muziķu nodarboties man jau sen nav vaļas. Man ir astoņus gadus veca meita, kura jāmāca. Nodot viņu kādas svešzemes guvernantes rokās tikai tādēļ, lai pašai būtu brīvs laiks muzicēšanai, — nē, atvaino, brāl, to es nedarīšu.»
«Ak, cik apnicīga tu esi kļuvusi, mās!» brālis teica un piegāja pie loga. «Bet, lūk, viņš! nāk, nāk!» iesaucās Platonovs.
Čičikovs arī traucās pie loga. Lievenim tuvojās gadus četrdesmit vecs cilvēks, kustīgs, tumšu sejas krāsu, kamieļ- vilnas auduma svārkos. Apģērbam viņš nemēdza piegriezt vērību. Galvā tam bija tripa cepure. Abās pusēs viņam, cepurēm rokās, gāja divi zemākas kārtas ļaudis, — gāja, par kaut ko sarunājās, sprieda: viens — vienkāršs zemnieks, otrs — kaut kāds no citas puses atbraucis kulaks un rūdīts
Septinieks, zilā kroku svārkā. Tā kā viņi visi apstājās pie lieveņa, tad istabā varēja sadzirdēt viņu valodas.
«Lūk, ko jūs vislabāk izdariet: atpērcieties no sava kunga. Aizdošu jums naudu: pēc tam jūs man to atstrādāsiet.»
«Nē, Konstantin Fjodorovič, kālab mums atpirkties? Ņemiet jūs mūs. Pie jums var visas gudrības izmācīties. Tik gudru cilvēku nekur visā pasaulē neatrast. Tagad, lūk, tā nelaime, ka nekā vairs nevar sevi pasargāt. Krodznieki apgādājuši tādus šeļķinus, ka no vienas glāzītes tā sāk svilt vēderā, ka vai spaini ūdens būtu jāuzdzer: nespēj ne attapties un esi visu nolaidis. Daudz kārdinājumu. Nudien, liekas, pats nelabais pasaulē saimnieko! Viss tiek iekārtots, lai mulsinātu zemniekus: ir tabaka, ir visas tādas… Ko darīt, Konstantin Fjodorovič? Cilvēks vien esi, nenoturēsies.»
«Paklau: tad redzi, kas par lietu. Tomēr pie manis ir nebrīvība. Tiesa, no sākuma tūlīt tu dabūsi visu — ir govi, ir zirgu; bet lieta tā, ka es no zemniekiem prasu tā kā nekur citur. Pie manis — strādā, tā ir pirmā lieta! vienalga, man vai pats sev, bet gulšnavāt es nevienam nejauju. Pats strādāju kā vērsis, un tāpat zemnieki pie manis, tāpēc ka esmu pieredzējis: visi nieki galvā rodas no tā, ka nestrādā. Tātad padomājiet par to visi pulkā un apspriedieties savā starpā.»
«Mēs jau apspriedāmies par to, Konstantin Fjodorovič. Un arī veci ļaudis saka: ko tur runāt! pie jums katrs zemnieks ir bagāts: tie nav nieki; un garīdznieki jums tādi žēlsirdīgi. Bet mums pat tos atņēma, un nav, kas apbedī.»
«Tomēr ej un apspriedies.»
«Klausos.»
«Tad nu esiet tik labs, Konstantin Fjodorovič… nolaidiet,» sacīja otrā pusē stāvošais atbraucējs kulaks zilajā svārkā.
«Teicu jau: neesmu uz kaulēšanos. Ar mani nav tā kā pie cita muižnieka, kuram tu piebrauc tieši pirms paša nomaksas termiņa lombardā. Es jūs visus pazīstu: jums ir visu saraksti, kam un kad ir maksājams. Kas tur par gudrību? Viņu spiež, nu, un viņš tev atdos par puscenu. Bet kam man tava nauda? Pie manis manta lai guļ kaut vai trīs gadus: man lombardam nav jāmaksā.»
«Pareizi, Konstantin Fjodorovič. Es to tikai tā, lai arī turpmāk būtu ar jums sakari, bet nevis kāda pašlabuma dēļ.
Saņemiet, lūdzami, trīs tūkstošus rokas naudas.» Kulaks izvilka no azots žūksni nosmulētu asignaciju, Kostanžoglo Joti aukstasinīgi to saņēma un nepārskaitījis iebāza savā svārka pakaļējā kabatā.
«Hm!» nodomāja Čičikovs: «taisni tā kā kabatas lakatiņu!» Kostanžoglo parādījās viesistabas durvīs. Vēl vairāk Čičikovu pārsteidza viņa tumšā sejas krāsa, melnie, vietām jau priekšlaikus nosirmojušie raupjie mati, dzīvā acu izteiksme un strauja dienvidnieka skarbums. Viņš nebija gluži krievs. Pats viņš nezināja, no kurienes cēlušies viņa senči. Ar saviem radu rakstiem viņš nenodarbojās, zinādams, ka pie skaidrības netiks, un citas valodas viņš neprata kā tikai krievu.
Platonovs iepazīstināja Čičikovu. Viņi saskūpstījās.
«Lai izārstētos no skumšanas, Konstantin, man ienāca prātā pabraukāties pa dažādām guberņām,» Platonovs sacīja: «un, lūk, Pāvels Ivanovičs man piedāvāja braukt viņam līdzi.»
«Jauki,» sacīja Kostanžoglo. «Uz kādām vietām tad,» viņš turpināja, laipni griezdamies pret Čičikovu: «esat nodomājis virzīt savu ceļojumu?»
«Jāatzīstas,» Čičikovs teica, laipni noliekdams galvu sānis un tai pašā laikā ar roku glāstīdams krēsla atzveltni: «pagaidām braucu ne tik daudz savās darīšanās kā cita labā: ģenerālis Betriščevs, tuvs draugs un, var sacīt, labdaris, lūdza apciemot radiniekus. Protams, radi paliek radi, bet pa dajai, tā sacīt, braucu arī sevis pēc; jo īsti, nerunājot nemaz par labumu, kas var būt attiecībā pret hemoroidiem, redzēt pasauli, pabūt ļaudīs — ir tā sacīt, dzīva grāmata, dzīves skola.»
«Jā, nav par ļaunu ieskatīties citos kaktos.»