«Lieliski atlāvāties piezīmēt: īsti, patiesi, nav par ļaunu. Tur var redzēt daudz ko, kas citādi paliktu neredzēts; var satikt ļaudis, kurus citādi nesatiktu. Saruna ar dažu labu ir zelta vērts, kā, piemēram, tagad gadījies… Griežos pie jums, godājamais, Konstantin Fjodorovič, pamāciet, pamāciet, veldzējiet manas patiesības izpratnes slāpes. Gaidu kā debesu mannu jūsu saldos vārdus.»
«Ko tad gan īsti?… ko pamācīt?» apmulsis sacīja Kostanžoglo. «Pats es esmu mācījies par vara grašiem.»
«Pamāciet gudrībā, cienījamais, gudrībā, — gudrībā vadīt grūto lauksaimniecības darbu, gudrībā gūt drošus ienākumus, iedzīvoties mantā, nevis sapņotā, bet taustāmā, tā izpildot pilsoņa pienākumus, izpelnoties tautas brāļu cienību.»
«Vai zināt ko,» sacīja Kostanžoglo, domīgi viņā paraudzī- damies: «palieciet pie manis kādu dieniņu. Es jums izrādīšu visu saimniecību un visu izstāstīšu. Tad redzēsiet, ka tur nekādas gudrības nav.»
«Protams, palieciet,» sacīja namamāte un, griezdamās pie brāļa, piebilda: «Paliec, brāclass="underline" kur tev steigties?»
«Man vienalga. Kā Pāvels Ivanovičs domā?»
«Es arī tāpat, ar lielāko prieku … Bet redziet, kāds apstāklis: ģeneraļa Betriščeva radinieks, kāds pulkvedis Koš- karevs…»
«Tas taču ir traks cilvēks.»
«Tā gan, traks. Es jau pie viņa nebrauktu, bet ģenerālis Betriščevs, tuvs draugs un, tā sacīt, labvēlis …»
«Tādā gadījumā vai zināt ko?» sacīja [Kostanžogloļ: «brauciet, pat desmit verstis nav līdz viņam. Man jau sajūgti vieglie rati — brauciet pie viņa tūlīt. Uz tēju paspēsiet būt atpakaļ.»
«Lieliska doma!» iesaucās Čičikovs, paķerdams platmali.
Piebrauca droška un pusstundas laikā aizvizināja viņu pie pulkveža. Visa sādža bija kā sajaukta: jaunceltnes, pārbūves, kaļķu čupas, ķieģeļu grēdas, baļķu kaudzes visās ielās. Bija sacelti kaut kādi kroņa iestādēm līdzīgi nami. Uz viena bija lasāms zelta burtiem: Lauksaimniecības rīku de/jo; uz cita: Galvenā rēķinu ekspedīcija; tālāk: Sādžas lietu komiteja; Zemnieku normālās izglītības skola. Ar vienu vārdu, velns viņu zina, kā tur nebija!
Pulkvedi viņš sastapa stāvam pie kantora pults ar spalvu zobos. Pulkvedis Čičikovu saņēma ļoti laipni. No izskata pulkvedis bija vislabākais, vispieklājīgākais cilvēks: sāka viņam stāstīt par to, kādas pūles bijušas pacelt muižu līdz tagadējai labklājībai; ar nožēlu sūdzējās, cik grūti likt saprast zemniekam, ka ir augstākas tieksmes, pie kā cilvēks tiek ar apgaismību, mākslām un daiļdarbiem; ka Jīdz šim viņam vēl nav izdevies piespiest sādžas sievietes valkāt korseti, turpretī Vācijā, kur viņš ar pulku stāvējis 14. gadā, dzirnavnieka meita pratusi pat klavieres spēlēt, bet ka tomēr, nevērojot visu analfabētu tiepšanos, viņš noteikti tikšot tiktāl, ka viņa sādžas zemnieks, sekodams arklam, tai
pašā laikā lasīs grāmatu par Franklina zibeņnovadītājiem vai Vergila Heroikas, vai Ķimisko augsnas pētīšanu.
«Nezi, vai izdosies!» nodomāja Čičikovs. «Bet es vēl arvien neesmu izlasījis «Grāfieni Lavaljeru»: nekad neiznāk laika.»
Vēl daudz pulkvedis stāstīja par to, kā vest ļaudis pie labklājības. Lielu nozīmi viņš piešķīra apģērbam: viņš lika ķīlā savu galvu, ka, ja tikai pusi krievu zemnieku ieģērbtu vācu biksēs, — paceltos zinātnes, paceltos tirdzniecība, un Krievijai atnāktu zelta laiks.
Čičikovs klausījās, klausījās, vērīgi tam acīs raudzīdamies, un beidzot sacīja: «Ar šo, liekas, nav jāceremonējas»; un tūlīt paziņoja, ka tā un tā, viņam vajadzīgas dvēseles, ar līgumu apstiprināšanu un visu, kā nākas.
«Kā no jūsu valodas varu izprast,» sacīja pulkvedis, ne drusku neapmulsis: «tad tas ir lūgums, vai ne?»
«Tieši tā.»
«Tādā gadījumā izsakiet to rakstiski. Lūgums ies raportu un ziņojumu pieņemšanas kantorī. Kantoris, to atzīmējis, nodos man: no manis tas ies tālāk uz lauksaimniecības lietu komiteju; no turienes, pēc izdarītām izziņām, nāks pārvaldnieka rokās. Pārvaldnieks kopā ar sekretāru …»
«Apžēlojieties!» iesaucās Čičikovs, «tā taču tas ievilksies diezin cik ilgi! Un kā lai to rakstiski izsaku? Tā taču ir tāda lieta … Dvēseles zināmā mērā ir … mirušas.»
«Ļoti labi. Tā arī uzrakstiet, ka dvēseles zināmā mērā mirušas.»
«Bet kā tad tā — mirušas? Tā taču nevar rakstīt. Kaut arī tās mirušas, bet vajag, lai liktos, it kā viņas būtu dzīvas.»
«Labi. Tad rakstiet tā: bet vajag vai prasās, būtu vēlams, jāparūpējas, lai liktos, it kā viņas būtu dzīvas. Bez rakstveida iesnieguma tas nav izdarāms. Piemērs — Anglija un pat pats Napoleons. Es pats norīkošu komisionāru, kas jūs izvadās pa visām vietām.»
Viņš piezvanīja. Ieradās kāds cilvēks.
«Sekretar! Pasaukt šurp komisionāru!» Atnāca komisionārs, kaut kāds ne lāga zemnieks, ne lāga ierēdnis. «Lūk, viņš jūs pavadīs pa vajadzīgajām vietām.»
Ko iesākt ar pulkvedi? Aiz ziņkāres Čičikovs nolēma iet ar komisionāru apskatīt visas šis visvajadzīgākās vietas. Raportu iesniegšanas kantoris eksistēja tikai uz izkārtnes, un durvis bija noslēgtas. Tā lietvedis Chruļevs bija pārcelts uz jaunnodibināto sādžas celtniecības komiteju. Viņa vietā bija stājies kambarsulainis Berezovskis; bet arī tas izrādījās no celtniecības komisijas kaut kur aizkomandēts. Viņi devās uz lauksaimniecības lietu departamentu — tur viss tiek pārkārtots; pamodināja kādu piedzērušos, bet ne pie kāda prāta netika. «Mums te tikai muļķošanās,» beidzot komisionārs sacīja Cičikovam. «Kungu vazā aiz deguna. Visu pie mums rīko celtniecības komisija: atrauj visus no darba, sūta, kur grib. Vienīgi celtniecības komisijā pie mums ir izdevīgi būt.» Redzams, viņš bija nemierā ar celtniecības komisiju. Tālāko Čičikovs pats nevēlējās redzēt. Atgriezies pastāstīja pulkvedim, ka tā un tā, ka viņam te viss viena putra un ne pie kādas skaidrības nav iespējams tikt un ka raportu iesniegšanas komisijas nepavisam nav.