Pulkvedis iedegās cēlā sašutumā, par pateicības zīmi cieši paspieda Čičikova roku. Turpat, paķēris papīru un spalvu, uzrakstīja astoņus visstingrākos pieprasījumus: uz kāda pamata celtniecības komisija patvarīgi dod rīkojumus tai nepakļautajiem ierēdņiem? Kā virspārvaldnieks varēja pieļaut, ka pārstāvis, savas lietas nenodevis, aizgājis citur? un kā lauksaimniecības lietu komiteja vienaldzīgi var noskatīties, ka raportu un ziņojumu nodošanas kantora nepavisam nav?
«Nu būs tracis!» nodomāja Čičikovs un taisījās jau braukt projām.
«Nē, es jūs nelaidīšu … Tagad ir aizskarta mana personīgā godkārība. Es pierādīšu, ko nozīmē organiska, pareiza saimniecības iekārta. Es jūsu lietu uzticēšu tādam cilvēkam, kas viens pats atsver visus: beidzis universitātes kursu. Redziet, kādi man ir dzimtļaudis! Lai nezaudētu dārgo laiku, pazemīgi lūdzu jūs pasēdēt manā bibliotēkā,» sacīja pulkvedis, atvērdams sānu durvis. «Tur ir grāmatas, papīrs, spalvas, zīmuļi, viss. Izmantojiet, izmantojiet visu: jūs esat kungs. Izglītībai jābūt visiem pieejamai.»
Tā runāja Koškarevs, ievezdams viņu grāmatu krātuvē. Tā bija milzīga zāle, no apakšas līdz augšai piebāzta grāmatām. Te bija pat izbāzti dzīvnieki. Grāmatas visās nozarēs: par mežkopību, lopkopību, cūkkopību, dārzkopību; speciāli žurnāli — visās nozarēs, — uz kuriem tikai jāparakstās, bet kurus neviens nelasa. Redzēdams, ka visas šīs grāmatas nebija patīkamam laika kavēklim, viņš pievērsās citam skapim — no vilka uzskriedams lācim: visas grāmatas par filozofiju. Viņa acu priekšā rēgojās seši vareni sējumi, ar nosaukumu: «Ievads sagatavošanai domāšanas laukā. Vispārējības, kopīguma, būtības teorija, un sabiedriskās ražošanas abpusējās dalīšanas organisko pamatu izpratnes pielietošana.» Lai cik Čičikovs šķirstīja grāmatu, ik lappusē, — parādība, attīstība, abstrakts, noslēgtība un ieslēgtība, un velns zina, kā visa tur nebija! «Tas nav man,» Čičikovs teica un griezās pie trešā skapja, kurā bija grāmatas par mākslu. Te viņš izvilka kādu biezu sējumu ar ne visai rātnām mitoloģiskām bildītēm un sāka tās aplūkot. Tāda veida bildītes patīk vecpuišiem vidējos gados, bet dažkārt arī tiem vecīšiem, kuri uzmundrina sevi ar baletiem un citām piparotām lietām. Izšķirstījis vienu grāmatu, Čičikovs taisījās ņemt otru tādu pašu, bet tad ienāca pulkvedis Koškarevs ar starojošu seju un papīru.
«Viss izdarīts un izdarīts uz labāko! Cilvēks, par kuru jums stāstīju, noteikti ir ģēnijs. Par to es viņu nostādīšu augstāk par visiem un ierīkošu viņam vienam pašam veselu departamentu. Paraugiet, kas par gaišu galvu un kā viņš nedaudz minūtēs visu nokārtojis.»
«Nu, paldies dievam!» nodomāja Čičikovs un sagatavojās klausīties. Pulkvedis sāka lasīt:
«Ķerdamies pie jūsu augstdzimtības uzliktā uzdevuma pārdomāšanas, man ir gods ziņot par to:
I-kārt. Jau pats kolēģiju padomnieka un kavaliera Pāvela Ivanoviča Cičikova lūgums satur sevī pārpratumu, jo neapdomīgā kārtā revizijas dvēseles ir nosauktas par mirušām. Ar to, jādomā, viņiem labpatikās apzīmēt nāvei tuvas, bet ne mirušas. Sāds nosaukums vien jau norāda uz zinātņu empirisku studēšanu, liekas, ne tālāk par draudzes skolu, jo dvēsele ir nemirstīga.»
«Velna zellis!» apstādamies pašapmierināti sacīja Koškarevs: «Te viņš jums mazliet iedzēlis! Bet atzīstieties pats, kas par drošu spalvu!»
«II-kārt, muižā nav nekādu neieķīlātu revizijas dvēseļu, ne tikai tuvu nāvei, bet tamlīdz visādu citu, jo visas kopā ir ne tikai ieķīlātas bez atlikuma, bet ari pārķīlātas, piemetot pa pusotra simta rubļu uz dvēseli, izņemot nelielo Gurmilov- kas sādžu, par kuru ir strīds sakarā ar prāvošanos ar muižnieku Prediščevu un tādēļ tā sekvestrēta, par ko izziņots «Maskovskije Vedomostji» 42. numurā.»
«Kāpēc jūs man to neziņojāt agrāk? Kāpēc nieku dēļ aizkavējāt?» Čičikovs noskaities sacīja.
«Nu jā! bija taču vajadzīgs, ka jūs to visu redzat rakstve- dības formā. Tā nav joks. Neapzinīgi katrs muļķis var redzēt, bet vajag apzinīgi.»
Dusmās Čičikovs tvēra cepuri un skriešus atstāja māju bez kādām pieklājības formām: viņš bija saniknots. Kučieris gaidīja pie ratiem braukšanas kārtībā, zinādams, ka velti nojūgt zirgus, tāpēc ka par barību būtu vajadzīgs rakstisks lūgums un rezoluciju, izsniegt auzas zirgiem, saņemtu tikai otrā dienā. Tomēr pulkvedis izskrēja līdzi; viņš ar varu spieda Cičikova roku, piespieda to pie sirds un pateicās viņam, ka viņš devis iespēju viņam pieredzēt praksē, kā lietas noris; ka nepieciešams ir rājiens un sapurināšana, tāpēc ka viss tiecas iesnausties un pārvaldes atsperes ierūsē un atslābst; ka, pateicoties šim gadījumam, viņam radusies laimīga doma — radīt jaunu komisiju, kas sauksies celtniecības komisijas uzraudzības komisija, tā ka tad neviens vairs neuzdrošināsies zagt.
Neapmierināts un noskaities čičikovs pārbrauca vēlu, kad sen jau dega sveces.
«Kā tad jūs tā aizkavējāties?» Kostanžoglo jautāja, tikko viņš parādījās durvīs.
«Par ko jūs tā ar viņu tik ilgi spriedāt?» jautāja Platonovs.
«Savu mūžu tādu muļķi neesmu redzējis,» sacīja Čičikovs.
«Tas vēl nekas,» sacīja Kostanžoglo. «Koškarevs ir iepriecinoša parādība. Viņš vajadzīgs tādēļ, ka viņā atspoguļojas karikatūrā un redzamāk visu mūsu gudrinieku muļķības, — visu šo gudrinieku, kuri, papriekš neiepazinušies ar savējo, savāc muļķības svešumā. Lūk, kādi muižnieki tagad saradušies; ierīkojuši gan kantorus, gan manufaktūras, gan skolas, gan komisijas, un velns viņu sazina, ko visu vēl ne! Redz, tādi ir šie gudrinieki! Jau sākām uzplaukt pēc divpadsmitā gada frančiem, bet tagad atkal no jauna jauc visu kopā. Patiesi, vēl sliktāk nekā francūzis visu sajaukuši, tā ka tagad kaut kāds Pēteris Petrovičs Petuchs vēl jāuzskata par labu muižnieku.