«Bet viņš tagad arī ieķīlājis lombardā,» sacīja Čičikovs.
«Nu jā, viss lombardā, viss iet lombardā.» To teicis, Kostanžoglo sāka pamazām iekaist. «Are, platmaļu, sveču rūpnīcas, — no Londonas izraksta sveču meistarus, kļuvis par tirgoni! Muižnieks — tāda cienījama kārta — iet manufak- turistos, fabrikantos! Vērpjamās mašinas … muslinu pilsētas slampām, paklīdenēm…»
«Bet tev pašam arī ir fabrikas,» piezīmēja Platonovs.
«Kas tad tās ierīkoja? Pašas radās! Uzkrājās vilna, nav kur likt — sāku aust vadmalu, un biezu, vienkāršu, — par lētu naudu tepat tirgos man to izķer, — zemniekam vajadzīga, paša zemniekam. Zivju rūpnieki sešu gadu laikā manā krastā sagāza zivju zvīņas tādu kaudzi, — nu, kur to likt? sāku no zvīņām vārīt līmi un nopelnīju četrdesmit tūkstošus. Pie manis viss tā iet.»
«Skat, kāds velns!» nodomāja Čičikovs, cieši viņā parau- dzīdamies: «tam tik ir rausēja ķetna!»
«Un tikai tādēļ arī ķēros pie šīm lietām, ka te bija uzklīduši daudz strādnieku, kuriem būtu jāmirst badā: bada gads no šo fabrikantu žēlastības, kuri bija nokavējuši apsēt laukus. Tādu fabriku man, brāl, sanāks daudz. Ik gadus cita fabrika, raugoties pēc tā, kādas paliekas un atkritumi sakrājušies. Novēro tikai uzmanīgāk savu saimniecību,'— katrs mēsls dos ienākumus, vai tad to atstumsi, teiksi: nevajag! Es taču tam neceļu pilis ar kolonām un frontoniem.»
«Tas ir brīnišķīgi… Bet visbrīnišķīgākais ir tas, ka katrs mēsls dod ienākumu,» sacīja Čičikovs.
«Kā ne! Ja tikai lietu ņem vienkārši, kāda tā ir; bet katrs uzstājas kā mechaniķis: katrs grib atvērt lādīti ar instrumentu, bet ne vienkārši. Šim nolūkam viņš brauc speciāli uz Angliju, re, kas par lietu! Nelgas!» To teicis, Kostanžoglo nospļāvās. «Un, atgriezies no ārzemēm, būs simtkārt lielāks nelga!»
«Ak Konstantin! Tu atkal dusmojies,» ar nemieru piezīmēja sieva. «Taču zini, ka tas tev kaitīgi.»
«Kā lai nedusmojas? Ja tā būtu sveša lieta, bet tā taču tuva paša siidij; kaitina tas, ka krievu raksturs bojājas; lūk, krievu dabā parādījies donkichotisms, kāds nekad nav bijis: Ienāk viņam prātā izglītība — top viņš Don-Kichots: ierīko tādas skolas, kādas pat muļķis neizdomās. No skolas iznāk žāds cilvēks, kas nekur nav derīgs: ne sādžā, ne pilsētā, tikai dzērājs, bet jūtas liels. Metas viņš uz cilvēkmīlestību — top par cilvēkmīlas Don-Kichotu: sabūvēs par veselu miljonu visnejēdzīgākās slimnīcas un iestādes ar kolonām, nobankro- tēs un ļaus visiem izklīst pa pasauli — te tev nu ir cilvēkmīlestība!»
Gar izglītību Cičikovam nebija daļas. Viņam gribējās sīki apjautāties par to, kā katrs mēsls var dot ienākumus; bet Kostanžoglo viņam nepavisam neļāva tikt pie vārda: žultaina valoda bija sākusi plūst pār viņa lūpām, tā ka viņš vairs nespēja to apturēt.
«Prāto, kā dot zemniekiem izglītību … bet vispirms pataisi viņu bagātu un par labu saimnieku, tālāk viņš pats izmācīsies. Jūs pat nevarat iedomāties, cik muļķīga kļuvusi pasaule tagad, mūsu dienās! Par ko šie skribenti tagad raksta! Izdod kaut kādu grāmateli, un visi tūlīt krīt uz to.. Re, par ko sākuši runāt: «Zemnieks dzīvo pārāk vienkārši; viņš jāiepazīstina ar greznības priekšmetiem, viņam jāiedveš prasības, kas stāv pāri viņa apstākļiem…» Kā paši, pateicoties šai greznībai, kļuvuši par lupatām, bet ne cilvēkiem, un ka velns viņu zina kādas slimības saradušās un ka nav vairs pat astoņpadsmit gadu veca žeņķa, kurš jau visu nebūtu izbaudījis: ir zobu tam nav, ir gaiva tam kaila kā pūslis, — tā tagad grib tos arī tiktāl dabūt. Paldies dievam, ka mums vēl palikusi kaut viena veselīga kārta, kas nav iepazinusies ar šīm ickārēm. Par to mums vienkārši jāpateicas dievam. Un zemes rūķis mums ir visaugstāk vērtējams, — ko jūs viņu aiztiekat? Lai dievs dod, ka visi būtu tādi ļkāļ zemkopji!»
«Tātad jūs domājat, ka visienesīgākā nodarbošanās ir zemkopība?» Čičikovs jautāja.
«Vispareizākā, bet ne ienesīgākā. Ir sacīts: ar sviedriem vaigā kop savu zemi. Te nav ko gudrot. Mūžu pieredze jau pierādījusi, ka zemkopja kārtā cilvēks ir tikumīgāks, tīrāks, cēlāks, augstāks. Es nesaku, ka neko citu nevajadzētu darīt, bet visa pamatam jābūt zemkopībai — lūk, kā! Fabrikas rāsies pašas no sevis un rāsies tādas, kādas pienākas, — tādas, kas tepat cilvēkam pie rokas, nepieciešamas, bet nevis šīm dažādām vajadzībām, kas bojā šīsdienas cilvēkus. Ne tās fabrikas. kas, lai varētu pastāvēt un ražot, lieto visneglītākos līdzekļus, noved nelaimīgo tautu izvirtībā, postā. Es sev, lai ko tu viņu labā arī teiktu, nekad neierīkošu šīs augstākās
prasības veicinošu rūpniecību, ne tabakas, ne cukura, kaut vai pat miljons būtu jāzaudē. Ja jau pasaulē ieviešas izvirtība, tad tikai ne ar manām rokām! Dieva priekšā gribu būt taisns … Divdesmit gadu es dzīvoju kopā ar tautu; es zinu. kādas tam sekas.»
«Man visvairāk jābrīnās, ka ar saprātīgu vadību var ko iegūt no paliekām un atkritumiem un ka katrs mēsls dod ienākumus.»
«Hm! politiskie ekonomi!» Kostanžoglo turpināja, neklausīdamies viņā, ar dzēlīgu sarkasmu sejā. «Labi politiskie ekonomi! Muļķis sēž uz muļķa un tiek no muļķa dzīts — neredz tālāk par savu glupo degunu! Ēzelis, bet rāpjas katedrā, uzliek acenes… Muļķi!» Un dusmās nospļāvās.
«Viss tas tā ir, un viss ir pareizi, tikai, lūdzams, neskaisties,» sacīja sieva: «it kā nevarētu par visu to runāt neuztraucoties.»
«Klausoties jūsu vārdos, godājamais Konstantin Fjodorovič, tu, tā sakot, iedziļinies dzīves jēgā, satausti pašu lietas kodolu. Bet, atstājot pie malas vispārcilvēcisko, atļaujiet jūsu uzmanību pievērst privātām lietām. Ja, pieņemsim, man, kļuvušam par muižas, īpašnieku, būtu doma īsā laikā tapt tik bagātam, lai ar to, tā sacit, pildītu īsto pilsoņa pienākumu, tad kādā ceļā, kā rīkoties?»