Kā paradizes putna dziedāšanu Čičikovs bija klausījies mājastēva saldskanīgo runu. Viņa mute rija siekalas. Acis viņam kļuva valgas un izpauda saldumu, un viņš tikai klausītos un klausītos.
«Konstantin! laiks atstāt galdu,» sacīja mājasmāte, no krēsla pieceldamās. Visi piecēlās. Saliecis roku kāsī, čičikovs veda atpakaļ mājasmāti, bet viņa kustībās vairs nebija tik daudz veiklības, tādēļ ka viņa domas griezās citos apvāršņos.
«Stāsti, ko gribi, viss tomēr ir skumji,» iedams viņiem aiz muguras, sacīja Platonovs.
«Viesis nav nesapraša,» domāja saimnieks: «uzmanīgs, cienīgs, nerunā tukšu.» Tā nodomājis, viņš kļuva vēl jautrāks, it kā pats no savas valodas iesilis un it kā lepodamies, ka atradis cilvēku, kas prot uzklausīt viņa gudros padomus.
Kad pēc tam viņi visi novietojās mājīgajā istabiņā pie ' sveču apgaismojuma, iepretim balkonam un stikla durvīm uz dārzu, un no turienes uz viņiem raudzījās zvaigznes, kas mirdzēja pār dusošā dārza koku galotnēm, — Cičikovam kļuva tik mājīgi, kā sen nebija bijis: it kā pēc ilgas ceļošanas viņu atkal būtu uzņēmusi dzidrā paspārne un, kā visu izdarījis, viņš jau būtu sasniedzis visu ilgoto un aizmetis ceļa spieķi, teikdams: «Pietiek!» Tādu burvīgu noskaņu viņa dvēselei bija uzvēdījusi viesmīlīgā mājastēva gudrā runa. Ikkatram cilvēkam mēdz būt tādas runas, kas tam it kā tuvākas un radniecīgākas par citām runām. Un bieži, negaidot, tukšā, atstātā malienā, neapdzīvotā, gadās satikt cilvēku, kura siltā valoda liek tev aizmirst ir sliktu ceļu, ir naktsmāju nemājīgumu, ir šodienas trokšņa tukšumu, ir viltības melīgumu, kas pievil cilvēku. Un tādā veidā pavadīts vakars spilgti uz visiem laikiem un uz mūžiem iezīmējas, un drošā atmiņa patur visu: kas bijis klāt, kas kurā vietā sēdējis un kas katram bijis rokās, — sienas, kakti un visādi sīkumi.
Tā arī Cičikovam iespiedās atmiņā viss šinī vakarā: ir šī laipnīgā, vienkārši uzpostā istabiņa, ir gudrā mājastēva sejā ieviesušies labsirdīgie vaibsti un pat tapešu zīmējums……….. un Platonovam pasniegtā pīpe ar dzintara iemuti, un dūmi, ko viņš pūta virsū Jarba resnajam purnam, un Jarba šķaudīšana, un tīkamās mājasmātes smiekli, ko tā pārtrauca, ierunādamās: «pietiek, nemoki viņu,» un jautrās sveces, un circenītis kaktā, un stikla durvis, un pavasara nakts, kas uz viņiem noraudzījās no turienes, atbalstīdamās uz koku galotnēm, apbārstīta ar zvaigznēm, pilna lakstīgalu dziesmu, kas skali atskanēja no zallapainā biezokņa dziļumiem.
«Saldi man skan jūsu runas, godājamais Konstantin Fjodorovič,» iesaucās Čičikovs. «Varu sacīt, ka visā krievu zemē neesmu sastapis jums prātā līdzīgu cilvēku.»
Viņš pasmaidīja. Viņš saprata pats, ka šie vārdi nebija netaisnīgi.
«Nu nē, ja gribat redzēt gudru cilvēku, tad pie mums te patiesi viens tāds ir, par kuru noteikti var sacīt — gudrs cilvēks, kura pazoles es neesmu pat vērts.»
«Kurš gan tas tāds varētu būt?» izbrīnījies jautāja Čičikovs.
«Tas mūsu akciznieks Murazovs.»
«Jau otru reizi par viņu dzirdu!» iesaucās čičikovs.
«Tas ir cilvēks, kas var vadīt ne tikai muižu, bet visu valsti. Ja man piederētu valsts, es viņu uz vietas ieceltu par finanču ministru.»
«Stāsta, tas esot cilvēks, kas pārsniedzis visas iespējamības robežas: desmit miljonu esot sapelnījis.»
«Kur nu desmit! Sen būs pāri četrdesmitiem. Drīz pus Krievijas atradīsies viņa rokās.»
«Ko jūs sakāt!» iesaucās Čičikovs, acis ieplētis un muti pavēris.
«Noteikti. Tas skaidrs. Gausi top bagāts tas, kam ir kaut kādi simt tūkstoši; bet kam miljoni, tam liels rādijs: lai pie kā ķeras, tas divkāršojas un trīskāršojas: darbības lauks ir pārāk plašs. Tādam arī sāncenšu nav. Neviens nevar ar viņu kaulēties. Kādu cenu kam nozīmē, tāda paliek: pārsolīt neviens nevar.»
«Ak kungs un dievs!» noteica Čičikovs, krustu mezdams. Čičikovs raudzījās Kostanžoglo acīs, — elpa krūtīs aizrāvās. «Prātam nesasniedzami! No bailēm domas pārakmeņojas! Mēdz apbrīnot providences gudrību, raugoties kukainītī: man vislielākais brīnums ir tas, ka mirstīgā rokās var apgrozīties tādas milzu sumas. Atjaujiet jautāt par vienu lietu: sakiet, viss tas, protams, sākumā nebūs iegūts bez grēka?»
«Visnevainojamākā ceļā un ar vistaisnīgākiem līdzekļiem.»