«Neticu! neiespējami! Ja nu vēl tūkstoši, bet miljoni…»
«Taisni otrādi, tūkstošus grūti iegūt bez grēka, bet miljonos iedzīvojas viegli. Miljonaram nav vajadzība iet greizas takas: taisnā ceļā ej tikai uz priekšu, ņem visu, kas gul tavā priekšā. Dažs nepacels: katram nav pa spēkam, — nav lidz- censoņu. Rādijs liels; es saku: lai pie kā ķeras, tas divkāršojas un trīskāršojas … Bet no tūkstoša kas iznāk — desmit, divdesmit procenti.»
«Un kas visneiedomājamākais — iegūšana taču sākas ar kapeiku!»
«Jā, citādi tas nemēdz būt. Tāda likumīgā lietu kārtība,» Kostanžoglo sacīja. «Kas ar tūkstošiem piedzimis, ar tūkstošiem uzaudzis, tas vairs neiegūs, tam jau piesavinātas iekāres, un kas viss vēl ne! Sākt vajag no gala, bet ne no vidus, — no kapeikas, bet ne no rubļa, — no lejas, bet ne no augšas: tā tikai labi iepazīsi cilvēkus un sadzīvi, kurā vēlāk nāksies apgrozīties. Kad pats uz savas ādas izjutīsi gan šo, gan to un kad uzzināsi, ka katra kapeika ar trīskapeiku naglu pienaglota, un kad ar visiem suņiem būsi rīdīts, — tad būsi [tāj izmācīts un izskolots, ka vairs nekļūdīsies un neiekritīsi ne ar vienu veikalu.- Ticiet, tā ir patiesība. Jāsāk no sākuma un ne no vidus. Kas man saka: «Dodiet man 100 tūkstošus — es tūlīt kļūšu bagāts,» es tam neticēšu: viņš ķer uz labu laimi, bet ne droši. No kapeikas ir jāsāk.» "
«Tādā gadījumā es kļūšu bagāts,» Čičikovs sacīja, neviļus iedomājies par mirušajām dvēselēm; «jo es patiesi sāku no nekā.»
«Konstantin, laiks ļaut Pāvelam Ivanovičam atpūsties un iet pie miera,» sacīja mājasmāte, «bet tu vēl arvien pļāpā.»
«Un noteikti kļūsiet bagāts,» Kostanžoglo teica, neklausīdamies mājasmātē. «Jums plūdīs upes, zelta upes. Nezināsiet, kur likt ienākumus.»
Pāvels Ivanovičs sēdēja kā apburts no arvien pieaugošajiem zelta lauku sapņiem un fantazijām. Galvā riņķoja domas. Ierosinātā iztēle uz gaidāmo ienākumu zelta segas izšuva zelta rakstus, un viņa ausīs skanēja vārdi: «upes, upes plūdīs …»
«Patiesi, Konstantin, Pāvelam Ivanovičam laiks iet gulēt.»
«Nu kas tev ir? Ej, ja vēlies,» sacīja mājastēvs un apklusa, tāpēc ka pa visu istabu skaļi noskanēja Platonova krākšana, un pēc viņa Jarbs iekrācās vēl skaļāk. Atjēdzies, ka patiesi laiks doties pie miera, viņš uzbuknīja Platonovu, sacīdams: «pietiek tev krākt!» un novēlēja Cičikovam labu nakti. Visi izklīda un drīz iemiga savās gultās.
Tikai Cičikovam miegs nenāca. Viņa domas bija nomodā. Viņš pārdomāja, kā kļūt nevis par fantazijas, bet par īstas muižas īpašnieku. Pēc sarunas ar mājastēvu viss kļuva tik skaidrs! Iespēja tikt pie bagātības likās tik acīm redzama!
Saimniekošanas grūtais uzdevums tagad kļuva tik viegls un saprotams un likās viņa paša dabai piemītošs! Jāiedabū tikai lombardā šie miroņi un jāiegādājas ne fantazijas muiža! Un viņš jau redzēja sevi darbojamies un pārvaldām muižu tā, kā bija pamācījis Kostanžoglo — veikli, apdomīgi, neko jaunu neievedot, pirms viss vecais nav sīki izzināts, paša acīm pārbaudīts, visi zemnieki izpētīti, viss liekais atbīdīts pie malas un pats pilnīgi nodevies darbam un saimniecībai. Jau iepriekš viņš izbaudīja to labsajūtu, kāda viņam būs tad, kad ieviesīsies noteikta kārtība un visas saimniecības aparata atsperes iekustēsies drošā ritmā, viena otru darbīgi virzīdamas. Mutuļos darbs, — un līdzīgi tam, kā labi strādājošās dzirnavās no graudiem izmaļ miltus, tā viņam no visādiem mēsliem un krikumiem maisies tīra, dzīva nauda. Brīnišķīgs saimnieks tā vien rēgojās viņa acu priekšā. Tas bija pirmais cilvēks pa visu Krieviju, pret kuru viņš sajuta personīgu cienību. Līdz šim viņš cienīja cilvēku vai nu par augstu činu, vai par lielu turību; tikai prāta dēļ viņš vēl nevienu cilvēku nebija cienījis! Kostanžoglo bija pirmais. Viņš saprata, ka ar šo nevar taisīt nekādus stiķus. Viņu nodarbināja cits projekts — nopirkt Chlobujeva muižu. Desmit tūkstoši viņam bija; piecpadsmit tūkstošus viņš domāja pamēģināt aizņemties no Kostanžoglo, jo pats taču bija teicis, ka gatavs palīdzēt katram, kas vēlas tikt pie bagātības: pārējos kaut kā nebūt, vai nu ieķīlājot lombardā, vai tāpat vienkārši, likdams gaidīt. Var arī tā: ej, klapatā pa tiesām, ja tev tīk! Un ilgi viņš par to domāja. Un miegs, kas jau veselas četras stundas visu māju turēja, kā saka, savos apkampienos, beidzot apņēma arī Čičikovu. Viņš cieši iemiga.
IV NODAĻA
Nākamajā dienā viss nokārtojās, kā labāk nevarēja vēlēties. Kostanžoglo ar prieku deva desmit tūkstošus, bez procentiem, bez galvojuma, — vienkārši uz parāda zīmes: tā viņš katram labprāt palīdzēja tikt uz mantas iegūšanas ceļa. Vēl vairāk: pats viņš pieteicās pavadīt Čļčikovu pie Chlobujeva, lai kopīgi ar viņu apskatītu muižu. Čičikovs bija labā omā. Pēc gausīgām brokastīm visi trīs devās ceļā, sasēzdamies Pāvela Ivanoviča puskarietē; saimnieka vieglie rati sekoja tiem tukšā. Jarbs skrēja pa priekšu, dzenādams no ceļa putnus. Veselas 15 verstis pa abām pusēm stiepās Kostanžoglo meži un aramzeme. Tikko tā beidzās, viss kļuva citāds: labība pašķidra, mežu vietā celmi. Sādžele, nevērojot skaisto vietu, no tālienes rādījās nolaista. Jaunais mūra nams, neapdzīvots un atstāts nenobeigts… parādījās vispirms, aiz tā otrs, apdzīvotais. Saimnieku viņi sastapa izpūrušu, nomiegojušos, nupat kā piecēlušos. Viņam bija gadu četrdesmit; kaklasaite bija noslīdējusi greizi; uz svārkiem bija ielāps, zābakā caurums.
Par viesu ierašanos viņš priecājās, kā dievs zina par ko: it kā būtu ieraudzījis brāļus, no kuriem ilgi bijis šķirts.
«Konstantin Fjodorovič! Platon Michailovič! Kā iepriecējāt ar atbraukšanu! Ļaujiet acis izberzēt! Patiesi, jau domāju, ka neviens pie manis neatSrauks. Katrs no manis vairās kā no mēra: domā, lūgšu aizdot naudu. Ak, grūti, grūti, Konstantin Fjodorovič! Redzu — pats esmu pie visa vainīgs. Ko darīt? Esmu dzīvojis kā cūka. Atvainojiet, kungi, ka pieņemu jūs šādā apģērbā; zābaki, kā redzat, cauri. Ar ko liksiet pacienāt?»