Platonovs ieplēta acis. To viņš vēl nezināja, ka krievu zemē, pilsētās un galvaspilsētās, rodas tādi gudrinieki, kuru dzīve — pilnīgi neatrisināma mīkla. Liekas, viss nodzīvots,
visapkārt parādi, ne no kurienes nekādu līdzekļu, bet rīko pusdienas: un visi maltītes dalībnieki saka, ka tās ir pēdējās, ka jau rīt saimnieku stieps uz cietumu. Pēc tam paiet 10 gadu — gudrinieks vēl arvien turas pasaulē, vēl vairāk nekā agrāk iestidzis parādos, un tāpat rīko pusdienas, kurās visi maltītes dalībnieki domā, ka tās ir pēdējās, un visi pārliecināti, ka jau rīt saimnieku stieps uz cietumu.
Chlobujeva nams pilsētā bija kaut kas dīvains. Šodien tur pops ornotā noturēja dievkalpojumu; rīt notika franču aktieru lugas mēģinājums. Daždien nevarēja sameklēt pat maizes garoziņu; citureiz notika viesmīlīga artistu un mākslinieku pacienāšana un augstsirdīga apdāvināšana. Palaikam uznāca pat tādas grūtas dienas, ka cits viņa vietā jau sen būtu pakāries vai nošāvies; bet viņu paglāba reliģiskā noskaņa, kas viņā dīvainā kārtā sadzīvoja ar tā izlaidīgo dzīves veidu. Šais rūgtajos brīžos viņš lasīja mocekļu un svēto dzīves aprakstus, kuri audzināja ar savu garu pārcelties pāri nelaimēm. Šai laikā viņa dvēsele atmiekšķējās, gars kļuva maigs, un acis pieplūda asarām. Viņš lūdza, un — dīvaina lieta! — gandrīz arvien no kaut kurienes ieradās negaidīta palīdzība vai nu kāds no veciem draugiem viņu atcerējās un atsūtīja naudu; vai kāda cauri braucoša nepazīstama dāma, nejauši uzdzirdējusi par viņa bēdām, trauksmainā sievietes sirds augstsirdībā atsūtīja tam bagātīgu dāvinājumu; vai atkal viņa labā tika izspriesta kāda lieta, par kuru viņš nekad nebija dzirdējis. Tad viņš svētsvinīgi atzina dieva tālredzības neaptveramo žēlsirdību, noturēja pateicības dievkalpojumu un sāka no jauna savu izlaidīgo dzīvi.
«Žēl man viņa, nudien žēl,» Platonovs sacīja Cičikovam, kad viņi atvadījušies brauca projām.
«Pazudušais dēls!» teica Čičikovs. «Tādus ļaudis nav ko žēlot.»
Un drīz abi vairs nedomāja par viņu: Platonovs — tāpēc, ka uz ļaužu apstākļiem raudzījās tikpat kūtri un pusmiegaini, kā uz visu pasaulē. Viņa sirds sažņaudzās un juta līdzi, redzot citu ciešanas, bet iespaidi kaut kā dziļāk viņa dvēselē ne- iespiedās. Kādu brīdi vēlāk viņš vairs nedomāja par Chlobujevu. Viņš par Chlobujevu nedomāja tāpēc, ka nedomāja arī par sevi pašu; Čičikovs tāpēc nedomāja par Chlobujevu, ka īstenībā visas viņa domas aizņēma ne pa jokam iegūtais pirkums. Lai nu kā, bet pēc fantazijas muižas, pēkšņi sajuzdamies par īstu, patiesu, pavisam ne fantazijas muižas īpašnieku, viņš kļuva domīgs, un domas kļuva cienīgākas un negribot piešķīra sejai svarīgu izteiksmi. «Pacietība, darbs! Tas nav nekas grūts: ar to jau esmu iepazinies, tā sacīt, bērnautos. Esmu jau to pieredzējis. Bet vai tagad, šais gados, būs vēl tik daudz pacietības kā jaunībā?» Lai nu kā, lai kā viņš iztirzāja, lai no kuras puses apskatīja ieguvumu, viņš redzēja, ka katrā ziņā pirkums bija izdevīgs. Varēja darīt arī tā: pirms ieķīlā muižu lombardā, iepriekš pa gabalam izpārdot labāko zemi. Var ierīkoties arī tā, ka pats nodarbojas ar saimniecību un kļūst par muižas īpašnieku pēc Kostanžoglo parauga, izmantojot viņa kā kaimiņa un labvēļa padomus. Pat vēl tā varētu darīt, ka atkal pārdot muižu privātās rokās (protams, ja pašam netiktos saimniekot), atstājot sev aizbēgušos un mirušos. Tad izvirzās vēl cits labums: var pavisam pazust no šīs apkārtnes un nesamaksāt Kostanžoglo aizdoto naudu. Savāda doma! Nevar sacīt, ka Cičikovam tā būtu bijusi, bet tā radās pēkšņi, pati no sevis, kaitinādama un smiedamās un acis uz viņu mirkšķinādama. Palaidne! nerātne! Un kas gan ir šo pēkšņi uzbrūkošo domu radītājs? … Viņš izjuta patiku, — patiku no tā, ka tagad kļuvis muižnieks, — ne fantazijas, bet īsts muižnieks, kam jau ir zeme un ļaudis, un viss, kas piederas, un ļaudis — nevis iedomāti kā sapņu tēli, bet īsti. Un pamazām viņš sāka jau gan lēkāt, gan rokas berzēt, gan mirkšķināt pats sev, gan pūst pie mutes pieliktā dūrē, kā ar tauri kādu maršu un pat balsī izteica pats sev dažus uzmudinošus vārdus un nosaukumus, kā buldodziņ, kapaunīt. Bet tad, atcerēdamies, ka nav viens, pēkšņi apklusa, pacentās kaut kā apslāpēt pārāk lielo prieka uzplūdumu; un, kad Platonovs, dažas no šīm skaņām turēdams par kaut ko sev teiktu, jautāja: «ko?» viņš atbildēja: «neko.»
Tikai tad, palūkojies apkārt, viņš ieraudzīja, ka viņi jau sen brauc pa skaistu birzi; jauka bērzu virkne auga pa labi un kreisi. Meža bērzu un apšu baltie stumbri, mirdzēdami kā sniegots pāļu žogs, stalti un viegli izcēlās nesen attinušos lapu maigajā zaļumā. Lakstīgalas sacenzdamās skaļi pogoja birzē. Zālē dzeltēja meža tulpes. Viņš nespēja attapties, kā varējis gadīties šai jaukajā vietā, jo vēl nesen visapkārt bija klaji lauki. Starp kokiem pamirdzēja balta mūra baznīca, bet otrā pusē aiz birzs redzēja žogu. Ceļa galā parādījās kungs, kurš nāca tiem pretim, cepurē, ar zarainu nūju rokā. Tam pa priekšu tecēja angļu suns garām, tievām kājām.
«Lūk, brālis,» Platonovs sacīja. «Kučier, apstājies!» Un viņš izkāpa no ratiem, tāpat Čičikovs. Suņi jau bija paspējuši apostīties. Tievkājainais, straujais Azors ar savu straujo mēli nolaizīja Jarba purnu, pēc tam nolaizīja Platonova roku, palēcās uz Čičikovu un nolaizīja tam ausi.
Brāļi apkampās.
«Apžēlojies, Platon, ko tu ar mani daries?» apstājies teica brālis, kuru sauca Vasiliju.
«Kā ko?» vienaldzīgi atjautāja Platons.
«Nu kā tad ne? Trīs dienas par tevi nekas nebija zināms! Staļļa puisis atveda no Petucha tavu zirgu. «Ar kādu kungu,» saka, «esot aizbraucis.» Kaut jel vārdu būtu pateicis: uz kurieni, kādēļ, uz cik ilgu laiku? Apžēlojies, brālīt, kā nu tā var darīt? Bet es, dievs zina, ko pa šīm dienām esmu izdomājis !»