«Nu, ne. Viņš par daudz uzpūtīgs. Es pie viņa nebraukšu. Esi tik labs, aizbrauc pats, ja vēlies.»
«Es brauktu, bet es jau neiejaucos … Viņš var apvest mani ap stūri, piekrāpt.»
«Ja jums patīk, tad es braukšu,» Čičikovs teica: «pastāstiet, kas par lietu.»
Vasilijs paraudzījās viņā un nodomāja: «Skat, kāds uz braukšanu!»
«Pastāstiet tikai man, kas viņš par cilvēku,» Čičikovs sacīja: «un kas par lietu.»
«Kā nu varu jums uzlikt tādu nepatīkamu uzdevumu. Kā cilvēks viņš, manuprāt, ir draņķīgs: no mūsu guberņas vienkāršajiem, sīkajiem muižnieciņiem uzdienējis Pēterburgā, apprecējis tur kāda ārlaulības meitu un sāk dižoties. Nosaka toni. Bet arī pie mums ļaudis nav muļķi: mode mums nav likums, bet Pēterburga nav baznīca.»
«Protams,» Čičikovs piekrita: «bet kas par lietu?»
«Vai redzat? viņam, protams, vajadzīga zeme. Ja viņš nebūtu tā uzvedies, es labprāt tam dotu citā vietā par velti, un ne tā … Bet tagad ērcīgs cilvēks nodomās …»
«Manuprāt, vislabāk izrunāties: varbūt lieta… Man ir uzticētas lietas, un neviens nenožēlos … lūk, arī ģenerālis Betriščevs…»
«Bet man patiesi neērti, ka jums būs jārunā ar tādu cilvēku …»
«… un sevišķi vērā ņemot, lai tas būtu slepeni,» čičikovs sacīja: «jo ne tik daudz pats pārkāpums, cik kārdinājums ir kaitīgs.»
«Jā, tā ir, tā ir,» sacīja Ļeņicins, gluži uz sāniem galvu noliecis.
«Cik patīkami sastapt vienādi domājošu cilvēku!» Čičikovs teica. «Man ir viena lieta, reizē ir likumīga, ir nelikumīga: no ārienes nelikumīga, bet būtībā likumīga. Tā kā man vajadzīgi ieķīlājumi, negribu nevienam uzlikt risku maksāt pa divi rubļi no dzīvas dvēseles. Ja nu gadītos, ka bankrotēju, — no kā lai dievs pasarga, — īpašniekam taču nepatīkami, un es nolēmu izmantot aizbēgušos un mirušos, kas vēl nav izsvītroti no revizijas, lai pie viena pastrādātu ir kristīgu darbu, ir atbrīvotu nabaga īpašnieku no nodokju samaksas smaguma par tiesu. Mēs savā starpā tikai formāli nokārtosim pirkšanas līgumu kā par dzīviem.»
«Tas tomēr ir kaut kas pārāk dīvains,» nodomāja Ļeņicins un pavirzījās ar krēslu mazliet atpakaļ. «Sī lieta tomēr ir tāda…» viņš iesāka.
«Bet kārdināšana nebūs, tāpēc, ka slepeni,» atbildēja Čičikovs: «un pie tam starp labi domājošiem cilvēkiem.»
«Lai nu gan, tomēr šī lieta tā kā …»
«Bet kārdināšanas nav nekādas,» visai tieši un atklāti teica Čičikovs. «Tas ir tāds darījums, kā nupat apspriedām: starp labi domājošiem cilvēkiem, saprātīgos gados un, liekas, labas činas, un pie tam slepenībā.» Tā runādams, viņš tam raudzījās acīs vaļsirdīgi un godīgi.
Lai cik izvairīgs bija Ļeņicins, lai kāds lietpratējs viņš bija darbvedības lietās, bet nu viņš bija pilnīgā neizpratnē, jo vairāk tāpēc, ka kaut kādā dīvainā kārtā viņš bija sapinies it kā paša tīklos. Viņš nepavisam nebija spējīgs uz netaisnī- bām un nekā netaisna pat slepeni negribēja darīt. «Kas par dīvainu gadījumu!» viņš nodomāja. «Iedraudzējies nu tuvāk ar godīgiem ļaudīm! Kā nu darīt!» Bet liktenis un apstākļi it kā tīši iznāca labvēlīgi Cičikovam. It kā tādēļ, lai palīdzētu šai grūtajā lietā, istabā ienāca jaunā namamāte, Ļeņicina laulātā draudzene, bāla, vāja, maza auguma, bet pēc Pēterburgas modes apģērbusies, liela comme il faut ļaužu cienītāja. Viņai pakaļ aukle nesa rokās pirmdzimto, nesen apprecējušos laulāto ļaužu maigās mīlas augli. Veikli tuvodamies, cilādamies un galvu sānis pieliekdams, Čičikovs pilnīgi apbūra Pēterburgas dāmu un arī viņas bērnu. No sākuma tas laida vaļā brēkšanu, bet ar vārdiem: «Ahu, ahu, sirsniņ,» sitot knipjus, un vilinot ar pulksteņa sirdsveidīgo skaisto karneola breloku, viņam izdevās bērnu pārvilināt savās rokās. Tad viņš sāka to ūcināt līdz pašiem griestiem un ar to sacēla bērnā tīkamu smaidu, kas ārkārtīgi iepriecināja abus vecākus. Bet vai nu no negaidītā prieka, vai kaut kā citādi, bērns pēkšņi slikti uzvedās.
«Ak mans dievs!» iesaucās Ļeņicina sieva: «viņš jums sabojāja visu fraku!»
Čičikovs paraudzījās: visa jaunās frakas piedurkne bija sagandēta. «Kaut tevi trieka ķertu, velnēn!» viņš dusmās nodomāja.
Namatēvs, namamāte, aukle — visi skrēja pēc odekolona: no visām pusēm ņēmās viņu tīrīt.
«Nekas, nekas, pavisam nekas!» Čičikovs sacīja, cenzdamies savā sejā pēc iespējas uzturēt jautru izteiksmi. «Ko gan var sabojāt bērns šai sava mūža zelta laikmetā?» viņš atkārtoja: bet tajā pašā laikā domāja: «Cik trāpīgi, bestija, kaut vilki tevi saplēstu, to iztaisīja, nolādētais nelietēns!»
Šis šķietami gluži neievērojamais apstāklis pilnīgi nosvēra namatēvu Cičikova lietai par labu. Kā var atteikt tādam viesim, kurš parādījis tik daudz nevainīgu glāstu bērniņam un augstsirdīgi paša fraku ziedojis? Lai nerādītu sliktu piemēru, nolēma lietu nokārtot slepeni, jo kaitīga nav pati lieta, bet kārdināšana.
«Atļaujiet arī man kā pateicību par pakalpojumu samaksāt jums arī ar pakalpojumu. Gribu būt starpnieks jūsu strīdā ar brāļiem Platonoviem. Jums vajadzīga zeme, vai ne tā? .. .»
NODAĻA [8]
Visi pasaulē apdara savus darbus. Kas kādam der, pēc tā viņš ķer, saka paruna. Ceļošanai pa lādēm bija panākumi, tā ka pēc šīs ekspedicijas šis tas pārceļoja paša lādītē. Vārdu sakot, viss bija gudri nodarīts. Čičikovs ne jau zaga, bet izmantoja. Ikviens no mums kaut ko izmanto: tas kroņa mežu, tas ekonomiskās sumas, tas apzog savus bērnus kaut kādas iebraukušas aktrises dēļ, tas zemniekus Gambsa mēbeļu vai karietes dēļ. Ko darīt, ja pasaulē saradušies tik daudz vilinājumu un dārgie restorāni ar ārprātīgām cenām, un maskera- des, un izpriecas, un dejas ar čigānietēm. Ir taču grūti atturēties, ja visi visapkārt dara to pašu un ja mode prasa — atturies nu! Cičikovam gan jau vajadzēja braukt, bet celi bija kļuvuši neizbraucami. Pa tam pilsētā gatavojās cits gada tirgus — īstenais muižnieku. Iepriekšējais bija vairāk zirgu tirgus, lopiem, jēlvielām un dažādām zemnieku vajadzībām, kur tirgojās uzpircēji un kulaki. Turpretī tagad še bija savests viss, ko kungu patēriņam tirgotāji bija sapirkušies Ņižegorodas tirgū. Sabrauca krievu naudas maku tukšotāji, francūži ar pomadēm un fracuzietes ar cepurēm, ar asinīm un pūlēm iegūtās naudiņas ierausēji — šis Ēģiptes siseņu bars, kas, pēc Kostanžoglo izteiciena, ne tikai kā visu norij, bet pat atstāj zemē iekašātas oliņas.