Visa nākošā diena tika ziedota vizitēm; iebraucējs apciemoja visus pilsētas augstākos ierēdņus. Apliecināja savu augstcienību gubernatoram, kurš tāpat kā Čičikovs nebija ne resns, ne arī tievs, ar Annu kaklā un, kā runāja, ar drīzām izredzēm uz zvaigzni; vispār viņš bija lāga vīrs un šad un tad pats izšuva uz tila. Pēc tam devās pie vicegubernatora, tad pie prokurora, pie palatas priekšsēdētāja, pie policij meistara, pie akcizes uzrauga, pie kroņa fabriku priekšnieka… žēl, ka grūti atminēties visus šīs pasaules varenos; bet pietiek teikt, ka atbraucējs viesos iešanā bija neparasti čakls: viņš ieradās apliecināt savu augstcienību pat slimnīcu pārvaldes inspektoram un pilsētas architektam. Un pēc tam viņš ve* Lgi sedeja puskarietē, pārdomādams, kas vēl apciemojams, bet pilsētā nebija vairāk neviena ierēdņa. Ar šiem varas vīriem sarunājoties, viņš mācēja katram veikli paglaimot. Gubernatoram viņš aplinkus piezīmēja, ka viņa guberņā iebraucot kā paradizē, ka ceļi esot kā no samta un ka tās valdības, kas ieceļ gudrus ierēdņus, pelnot lielu uzslavu. Policijmeistaram viņš pateica kaut ko ļoti glaimojošu par ielas uzraugiem; bet, ar vicegubernatoru un palatas • priekšsēdētāju sarunājoties, viņš kļūdīdamies tos pāris reizes nosauca par jūsu ekselence, kas tiem ļoti patika, lai gan viņi bija tikai valsts padomnieki. Sekas bija tās, ka gubernators viņu ielūdza tās pašas dienas vakarā uz mājas balli, citi ierēdņi arī no savas puses vai nu uz pusdienu, vai uz bostonu, vai arī uz glāzi tējas.