«Visam ir robežas,» Čičikovs lepni sacīja. «Ja gribi ar tādu valodu lepoties, tad ej uz kazarmām,» un pēc tam piezīmēja: «ja negribi dāvināt, tad pārdod.»
«Pārdot! Nu, es taču tevi pazīstu, tu taču esi blēdis, tu jau man negribēsi daudz maksāt par viņiem?»
«Eh, tu arī gan esi labais! palūk! ko, vai tad viņi tev no briljanta, vai?»
«Nu, tā arī ir. Es jau tevi pazīstu.»
«Apžēlojies, brāl, kas tev par žīdiskām tieksmēm! Tev vajadzēja viņus man tāpat atdot.»
«Nu, paklausies, lai pierādītu, ka neesmu nekāds skopulis, es neņemšu par viņiem nekā. Pērc no manis ērzeli, es tev došu tos piedevām.»
«Apžēlojies, kur es likšu ērzeli?» sacīja Čičikovs, no tāda priekšlikuma patiesi pārsteigts.
«Kā, kur liksi? es taču par viņu samaksāju desmit tūkstošus, bet tev atdodu par četriem.»
«Ko tad es darīšu ar ērzeli? ķēvnīcas man nav.»
«Paklausies jel, tu nesaproti: es tagad gribu no tevis tikai trīs tūkstošus, bet ceturto tūkstoti tu man vari aizmaksāt vēlāk.»
«Man ērzelis nav vajadzīgs, dievs ar viņu!»
«Nu, pērc brūno ķēvi.»
«Arī ķēves nevajag.»
«Par ķēvi un pelēko zirgu, ko tu redzēji, es prasīšu no tevis tikai divus tūkstošus.»
«Man taču zirgi nav vajadzīgi.»
«Tu vari viņus pārdot: pirmajā gada tirgū tev dos par tiem trīsreiz vairāk.»
«Tad pārdod labāk pats viņus, ja esi pārliecināts, ka vari trīskārtīgi pelnīt.»
«Es zinu, ka pelnīšu, bet gribu, lai arī tu ko nopelni.»
čičikovs pateicās par viņa labo prātu un galīgi atsacījās no pelēkā zirga un brūnās ķēves.
«Nu, tad pērc suņus. Es tev pārdošu tādu pāri, ka drebuļi iet pa kauliem! kurtu sugas, ar ūsām, spalva stāv kā sari. Ribu apaļums ar prātu neaptverams, ķepas gluži kamolā, ka zemei nepieskaras!»
«Kam man suņi? es neesmu medinieks.»
«Bet es gribu, lai tev būtu suņi. Paklausies, ja nu negribi suņus, tad pērc no manis leijerkasti, brīnišķīga leijerkaste, pašam, goda vārds, maksā pusotra tūkstoša, tev atdošu par deviņiem simtiem rubļu.»
«Kur es likšu leijerkasti? Neesmu vācietis, lai ar to vazātos pa ceļiem diedelēt naudu.»
«Tā nav vis tāda leijerkaste, ko vācieši nēsā. Tās ir ērģeles; nāc, paskaties: visgarām no sarkanā koka. Es tev to vēlreiz parādīšu!» Te Nozdrevs, satvēris Čičikovu pie rokas, sāka vilkt viņu otrā istabā, un, lai kā tas atspērās ar kājām grīdā un stīvējās, ka viņš pazīstot leijerkasti, tomēr bija spiests vēlreiz noklausīties, kā Malbrugs devies karagaitās. «Ja negribi par naudu, tad salīgsim, lūk, tā: klausies: es tev došu leijerkasti un visas mirušās dvēseles, cik tik man ir, bet tu man dod savu puskarieti un trīssimt rubļu piedevām.»
«Nu, saki viens, bet ar ko tad es braukšu?»
«Es tev došu citu puskarieti. Iesim uz šķūni, es tev to parādīšu! Tu to tikai pārkrāso, un būs brīnišķīga puskariete.»
«Ir gan velna apsēsts!» Čičikovs pie sevis nodomāja un apņēmās katrā ziņā tikt vaļā no visādām puskarietēm, leijerkastēm un visiem suņiem, kaut gan tiem bija ar prātu neaptverami apaļas ribas un ķepas gluži kamolā.
«Došu tev karieti, leijerkasti un mirušās dvēseles visu kopā!»
«Negribu!» Čičikovs vēlreiz sacīja.
«Kāpēc tad negribi?»
«Tāpēc ka it vienkārši negribu, un vairāk nekā.»
«Ek, kāds tu esi! redzu, ka ar tevi nevar saprasties kā ar labu biedru un draugu, tāds kā!… Tūliņ redzams, ka divkosīgs cilvēks!»
«Nu, vai tad es esmu muļķis, vai? spried pats: kam man iegādāties lietas, kas man nemaz nav vajadzīgas?»
«Nu, lūdzams, nerunā vairs. Tagad es tevi ļoti labi pazīstu. Patiesi, gatavs ķēms! Nu, paklausies, vai gribi, spēlēsim banku. Es likšu visus mirušos uz kārti, leijerkasti arī.»
«Nu, banku spēlēt, nozīmē padoties aklam gadījumam,» sacīja Čičikovs un pa to laiku šķībi paskatījās uz kārtīm, kas bija viņa rokās. Abas spēles izlikās tādas kā viltotas un kāršu otrā puse ļoti šaubīga.
«Kāpēc tad aklam gadījumam?» Nozdrevs teica. «Nekāds akls gadijums! ja tikai tavā pusē laime, vari velns zina ko ievinnēt. Lūk, viņa! kāda laime!» viņš sacīja, sākdams spēlēt, lai iekārdinātu: «ek, kāda laime! ek, kāda laime! lūk: taisni acīs lec." Lūk, tas nolādētais devītnieks, ar kuru es visu paspēlēju! Jutu, ka tas mani iegāzīs, bet, acis aiztaisījis, nodomāju: velns tevi rauj, izputini arī, nolādētais!» Kamēr Nozdrevs tā runāja, Porfirijs ienesa pudeli vīna. Bet Čičikovs stingri atsacījās no kāršu spēles, kā arī no dzeršanas.
«Kāpēc tad tu negribi spēlēt?» Nozdrevs jautāja.
«Nu, tāpēc ka nav patikšanas. Un jāatzīstas, neesmu nekāds kāršu spēles draugs.»
«Kāpēc neesi draugs?»
Čičikovs paraustīja plecus un piemetināja: «tāpēc, ka neesmu draugs.»
«Draņķis tu esi!»
«Ko darīt? dievs tādu radījis.»
«Fitjuks, vienkārši! Es sākumā domāju, ka tu esi daudzmaz kārtīgs cilvēks, bet tu nesaproti nekādu apiešanos. Ar tevi nemaz nevar runāt kā ar tuvu cilvēku… nekādas vaļsirdības, ne sirsnības! gluži kā Sobakevičs, tāds neģēlis!»
«Par ko tu mani lamā? Vai es esmu vainīgs, ka nespēlēju? Pārdod man tikai dvēseles, ja nu tu esi tāds cilvēks, kas drebinās tādu nieku dēļ.»
<>Ne velna tu nedabūsi! gribēju tāpat, gribēju par velti atdot, bet tagad nedabūsi! Kaut vai trīs valstības soli, bet nedošu. Tāds krāpnieks, skursteņslauķis! No šā brīža negribu ar tevi nekādās darīšanās ielaisties. Porfirij, ej, pasaki zirga puisim, lai nedod viņa zirgiem auzas, lai ēd sienu vien.»
Pēdējo lēmumu Čičikovs nekādi nebija gaidījis.
«Labāk nebūtu man nemaz acīs rādījies!» sacīja Nozdrevs.
Nevērojot tādu strīdu, viesis un mājastēvs kopā paēda vakariņas, kaut gan šoreiz uz galda nebija nekādu vīnu ar jocīgiem nosaukumiem. Rēgojās tikai viena pudele kaut kāda Ķipras vīna, kas bija īstas skābenes. Pēc vakariņām Nozdrevs ieveda Čičikovu blakus istabā, kur viņam bija sagatavota gulta, un sacīja: «Lūk, te tev būs gulta! Negribu tev ir labu nakti novēlēt!»