Pēc Nozdreva aiziešanas Čičikovs palika visnepatīkamākā garastāvoklī. Viņš dusmojās uz sevi, bāra sevi par to, ka bija šurp atbraucis un velti notērējis laiku. Bet vēl vairāk viņš , sevi bāra par to, ka bija iesācis runāt par darīšanām, izturējies neuzmanīgi kā bērns, kā ģeķis: jo lieta nav tāda veida, lai varētu Nozdrevam uzticēt… Nozdrevs ir tīrais mēsls no cilvēka, Nozdrevs var samelot, izdomāt, palaist velns zina ko, iznāks vēl kaut kādas tenkas… slikti, slikti. Vienkārši, esmu muļķis, viņš pats sev runāja. Nakti viņš gulēja ļoti nemierīgi. Kaut kādi mazi kukainīši koda viņam neciešami sāpīgi, tā ka viņš ar visu sauju kasīja sadzelto vietu, runādams: lai velns jūs būtu parāvis līdz ar Nozdrevu! Viņš atmodās agri no rīta. Rīta svārkus un zābakus apvilcis, viņš vispirms devās uz zirgu stalli pavēlēt Selifanam tūliņ aizjūgt puskarieti. Pa pagalmu atpakaļnākdams, viņš satikās ar Nozdrevu, kurš arī bija rīta svārkos, ar pīpi zobos.
Nozdrevs viņu draudzīgi apsveicināja un prasīja: kā nakti pārgulējis.
«Tā puslīdz,» atbildēja Čičikovs ļoti.sausi.
«Bet es, brāl,» Nozdrevs stāstīja: «man uzmācās tādas nešķīstības, ka kauns stāstīt, un pēc vakardienas mutē tā, it kā vesels eskadrons pārgulējis. Iedomājies: es sapņoju, ka mani izkūla, patiesi, patiesi! Un vai vari iedomāties, kas? Neparko neuzminēsi: štabsrotmistrs Pocelujevs kopā ar Kuvšiņņikovu.»
«-Jā,» Čičikovs pie sevis nodomāja: «labi būtu bijis, ja tevi nomodā nomizotu.»
«Nudien! Ļoti sāpēja! Es atmodos, velns rāvis, patiesi kaut kas sūrst, laikam raganas blusas. Nu, tu ej tagad, apģērbies, es pie tevis tūliņ ieiešu. Man vēl tik jāizlamā neģēlis pārvaldnieks.»
Čičikovs iegāja savā istabā nomazgāties un apģērbties. Kad viņš pēc tam izgāja ēdamistabā, tur jau uz galda stāvēja tējas servize un pudele ruma. Istabā vēl bija vakarējās pusdienas un vakariņu pēdas; kā likās, slota nebija nemaz pieskārusies. Pa grīdu mētājās maizes druskas, bet tabakas pelni bija redzami pat uz galdauta. Pašam mājastēvam, kas nekavējās drīz ierasties, zem rīta svārkiem vairāk nekā nebija kā plikas krūtis, uz kurām auga tāda kā bārda. Turēdams rokā pīpes kātu un dzerdams no tases, viņš bija ļoti skaists gleznotājam, kas acu galā nevar ieredzēt kungus, kuri ir pārlieku nolaizīti un sacirtoti kā frizieru izkārtnes vai arī apcirpti līdz ādai.
«Nu, kā tu domā?» Nozdrevs sacīja, brītiņu klusējis: «vai negribi spēlēt uz dvēselēm?»
«Es jau tev, brāl, teicu, ka nespēlēšu, pirkt esmu gatavs.»
«Pārdot negribu, tas nebūs pa draugam. Es jau neņemšu velns zina par ko naudu. Jā, banku spēlēt, tā cita lieta. Nu, izmetīsim kaut vienu spēli!»
«Es jau teicu, ka ne.»
«Un mīt arī negribi?»
«Negribu.»
«Nu, paklausies: saspēlēsim dambretu, vinnēsi — visas tavas. Man daudz tādu, kas jāizsvītro no revizijas listes. Ei Porfirij, atnes dambretes kastīti.»
«Veltas pūles, es nespēlēšu.»
«Tā taču nav banka; tur nevar būt nekādas laimes, ne viltības: viss atkarājas vienīgi no mākslas; es tev varu pat pasacīt, ka nemaz nemāku spēlēt, varbūt ja dosi man kādus vilcienus priekšā.»
«Sēdīšos, spēlēšu ar viņu dambretu,» Čičikovs pie sevis nodomāja. «Dambretu es nespēlēju slikti, un blēdības darīt te viņam ļoti grūti.»
«Lai notiek, dambretu es spēlēšu.»
«Dvēseli rēķināsim par simt rubļiem!»
«Kāpēc tad? pietiks jau par piecdesmit.»
«Nē, kas tā par spēli uz piecdesmit? Tad labāk pie šīs su- mas pieskaitīšu kādu vidēja labuma kucēnu vai pulksteņa zelta breloku.»
«Nu, lai iet!» teica Čičikovs.
«Cik gājienus tad dosi man priekšā?» jautāja Nozdrevs.
«Kādēļ tad tā? zināms, neviena.»
«Mazākais dod man divus gājienus.»
«Negribu, es pats slikti spēlēju.»
«Pazīstam jūs, cik slikti jūs spēlējat!» teica Nozdrevs, kauliņu pastumdams.
«Sen neesmu dambretu rokās ņēmis!» teica Čičikovs, arī kauliņu pabīdīdams.
«Pazīstam jūs, cik slikti jūs spēlējat!» Nozdrevs teica, kauliņu pastumdams.
«Sen neesmu ņēmis dambretu rokās!» teica Čičikovs, pastumdams kauliņu.
«Pazīstam jūs, cik slikti jūs spēlējat!» teica Nozdrevs, pastumdams kauliņu, un tanī pašā laikā ar piedurknes atloku pastūma arī otru kauliņu.
«Sen neesmu ņēmis rokās!… Ē, ē! kas tad tas, brāl? liec to atpakaļ!» teica Čičikovs.
«Ko tad?»
«Nu, šo kauliņu,» Čičikovs atbildēja un tanī pašā laikā gandrīz sev pie deguna ieraudzīja arī otru, kas, kā likās, patlaban taisījās ieiet dāmā; kā tas te bija gadījies, to tikai vienīgi dievs zina. «Nē,» teica Čičikovs, no galda pieceldamies: «ar tevi nekādi nav iespējas spēlēt. Tā nespēlē — ar trim kauliņiem uzreiz!»
«Kāpēc tad ar trim? tā bija kļūda. Viens pastūmās neviļus, es to atvilkšu, lūdzu.»
«Bet kur tad otrs cēlās?»
«Kāds otrs?»
«Lūk, tas, kas lien dāmā.»
«Palūk tik, it kā neatminies!»
«Nē, brāl, es visus gājienus skaitīju un visu atminos; tu to tikai nupat atvilki, lūk, tur viņa vieta!»
«Kā, kur vieta?» Nozdrevs nosarkdams sacīja: «tu, brāl, kā redzu, esi dzejnieks!»
«Nē, brāl, kā redzams, tu esi dzejnieks, tikai tev nekas neiznāk.»
«Par ko tu mani ieskati?» sacīja Nozdrevs: «vai tad es blēdības darīšu?»
«Es tevi ne par ko neieskatu, bet tikai no šā brīža vairs nekad nespēlēšu.»
«Nē, tu nevari atsacīties,» Nozdrevs uzbudinādamies runāja: «spēle sākusies!»
«Man ir tiesības atsacīties, tāpēc ka tu tā nespēlē, kā godīgam cilvēkam pieklājas.»