«Nē, tu melo, tu nevari to sacīt!»
«Nē, brāl, tu pats melo!»
«Es neesmu blēdījies, un tu nevari atsacīties, tev jāpabeidz partija!»
«To tu man nepiespiedīsi darīt,» Čičikovs aukstasinīgi atbildēja un, pie galda piegājis, sajauca kauliņus.
Nozdrevs iedegās dusmās un piegāja Cičikovam tik tuvu, ka tas atkāpās pāri soļus atpakaļ.
«Es tevi piespiedīšu spēlēt! Tas nekas, ka sajauci kauliņus, es visus gājienus atminu. Mēs atkal noliksim tos, kā bija.»
«Nē, brāl, lieta beigta, es ar tevi nespēlēšu.»
«Tad tu negribi spēlēt?»
«Pats redzi, ka ar tevi nav iespējas spēlēt.»
«Nē, saki tieši, tu negribi spēlēt?» teica Nozdrevs, arvien vairāk uzmākdamies.
«Negribu!» atbildēja Čičikovs un drošības dēļ pacēla abas rokas pie sejas, jo lieta patiesi kļuva karsta. Šī piesardzība bija vietā, jo Nozdrevs jau atvēza roku… un ļoti varēja gadīties, ka viens no mūsu varoņa patīkamajiem un apaļajiem vaigiem tiktu apklāts ar nenomazgājamu negodu; bet, sitienu laimīgi atturējis, viņš saķēra abas ķildīgās Nozdreva rokas un turēja viņu stingri.
«Porfirij, Pavluška!» Nozdrevs trakumā kliedza, mēģinādams izrauties.
Šos,vārdus izdzirdējis, Čičikovs, lai nedarītu saimes ļaudis par šī neglītā skata lieciniekiem un tanī pašā laikā nopratis, ka turēt Nozdrevu būtu veltīgi, palaida viņa rokas. Tanī brīdī ienāca Porfirijs un kopā ar viņu Pavluška, stiprs puisis, ar kuru darīšanās ielaisties būtu bijis pavisam neizdevīgi.
«Tad tu negribi beigt partiju?» Nozdrevs vaicāja. «Atbildi man tieši!»
«Partiju beigt nav iespējams,» Čičikovs atbildēja un paskatījās pa logu. Viņš ieraudzīja savu puskarieti, kas jau bija uz braukšanu gatava, bet Selifans, kā likās, gaidīja tikai brīdi, lai piebrauktu pie lieveņa, bet nebija nekādas iespējas izkļūt no istabas: durvīs stāvēja divi stipri un dumji dzimtļaudis.
«Tad tu negribi beigt partiju?» atkārtoja Nozdrevs, aiz dusmām kā ugunī svildams.
«Ja tu spēlētu, kā godīgam cilvēkam pienākas. Bet tagad nevaru.»
«A! tad tu nevari, nelieti! kad redzēji, ka nevinnēsi, tad nevari! Sitiet viņu!» viņš kliedza kā ārprātīgs, pret Porfiriju un Pavlušku atgriezies, bet pats saķēra ķezberes pīpes kātu. Čičikovs kļuva bāls kā audekls. Viņš gribēja kaut ko teikt, bet juta, ka lūpas kustējās bez skaņas.
«Sitiet viņu!» Nozdrevs kliedza, svīzdams un sarkdams, ar pīpes kātu uz priekšu traukdamies, it kā uzbruktu neieņemamam cietoksnim. «Sitiet viņu!» viņš kliedza tādā pašā balsī, kā strauja trieciena laikā savam vadam kliedz: zēni, uz priekšu! kaut kāds karstgalvis poručiks, kura aušīgā varonība kļuvusi jau tik populārā, ka tiek dota īpaša pavēle turēt viņu aiz rokām karstas cīņas laikā. Bet cīņa poručiku jau ļoti uzbudinājusi, viņam galvā viss riņķī vien iet; viņš redz savā priekšā Suvorovu, viņš traucas lielā cīņā. Uz priekšu, zēni! viņš kliedz, traukdamies un neapdomādams, ka kaitē trieciena vispārīgam plānam, ka no neieņemamu, mākoņos sniedzošos cietokšņu sienu ambrazurām rēgojas miljoniem šauteņu stobru, ka viņa vājais vads uzlidos gaisā kā dūnas un ka jau sīc liktenīgā lode, taisīdamās aizbāzt viņa skaļo rīkli. Bet, ja Nozdrevs bija pielīdzināms tādam karstgalvim poručikam, tad cietoksnis, kuram viņš uzbruka, nebūt neizskatījās neieņemams. Gluži otrādi, cietoksnim bija tādas bailes, ka dūša paslēpās pašos papēžos. Jau krēslu, ar kuru viņš domāja aizsargāties, dzimtcilvēki bija izrāvuši no viņa rokām, jau, acis piemiedzis, ne dzīvs, ne miiis, viņš gatavojās nogaršot mājastēva čerkasu pīpes kātu, un dievs zina, kas būtu ar viņu noticis, bet liktenis bija lēmis paglābt mūsu varoņa sānus, plecus un citas labi koptas miesas daļas. Gluži negaidot, kā no mākoņiem, atskanēja trīcošas zvaniņu skaņas; skaidri atskanēja pie lievenēm strauji piebraukto ratu troksnis, un pat istabā varēja dzirdēt apstādinātā trijjūga sakarsušo zirgu smago krākšanu un smago elsošanu. Visi neviļus paskatījās pa logu: no ratiem izkāpa kāds ūsainis pusmilitaros svārkos. Priekšnamā apjautājies, viņš ienāca tai pašā brīdī, kad Čičikovs vēl nebija paspējis atjēgties no savām bailēm un atradās visnožēlojamākā stāvoklī, kādā jebkad atradies kāds ar mirstīgajiem.
«Atļaujiet uzzināt, kurš te ir Nozdreva kungs?» teica svešinieks, mazliet neizpratnē paraudzījies uz Nozdrevu, kas stāvēja ar pīpes kātu rokā, un uz Čičikovu, kurš tikko kā sāka atjēgties no sava neizdevīgā stāvokļa.
«Atļaujiet man papriekšu uzzināt, ar ko man gods runāt?» sacīja Nozdrevs, viņam tuvāk pieiedams.
«Kapteinis ispravņiks.»
«Bet ko jums vajag?»
«Es atbraucu jums paziņot, ka jūs atrodaties zem tiesas, kainēr jūsu lietā būs taisīts spriedums.»
«Kas par niekiem, kas tā par lietu?» Nozdrevs sacīja.
«Jūs esat iejaukts notikumā, sakarā ar to, ka dzērumā muižniekam Maksimovam nodarīts personīgs apvainojums ar rīkstēm.»
«Jūs melojat! muižnieku Maksimovu neesmu ne acīs redzējis.»
«Cienījamais kungs! atļaujiet jums paziņot, ka esmu oficieris. To jūs varat sacīt savam kalpam, bet ne man.»
Te čičikovs, nenogaidījis, ko Nozdrevs uz to atbildēs, žigli paķēra cepuri un kapteinim ispravņikam gar muguru izslīdēja uz lievenēm, iesēdās puskarietē un pavēlēja Selifaņam braukt, cik ātri vien iespējams.
V NODAĻA
Mūsu varonis bija ļoti pārbijies. Kaut gan puHkariete ripoja pilnā sDarā un Nozdreva ciems sen bija izzudis no acīm, aizsedzies ar laukiem, pakalniem un kalniņiem, bet viņš vēl arvien ar bailēm skatījās atpakaļ, it kā gaidīdams, ka nupat nupat kāds dzīsies pakaļ. Viņš elpoja ar pūlēm un, kad pamēģināja pielikt roku pie sirds, tad juta, ka tā lēkāja kā paipala būrītī. «Ech,. kādu pirti man sakurināja! palūk, kāds!» Nozdrevam tika tagad novēlēts daudz ļauna un nelaba, netrūka pat nepieklājīgu vārdu. Ko lai dara? Krievu cilvēks, un vēl dusmās. Pie tam lieta arī nemaz nebija smieklīga.. «Saki, ko gribi,» viņš pats pie sevis runāja: «nebūtu atbraucis kapteinis ispravņiks, nezina vai es vairs šo pasauli skatītu! Būtu pazudis kā burbulis ūdenī, bez kādām pēdām, neatstājis ne pēcnācējus, nesagādājis nākamiem bērniem ne mantas, ne godīga vārda!» Mūsu varonis ļoti rūpējās par saviem pēcnācējiem.