Bet mūsu varonis jau bija pusmūža gados un auksta, apdomīga rakstura. Viņš gan arī ieslīga domus un domāja, bet viņa domas bija noteiktākas, ne tik gaisīgas un pa dajai ļoti pamatīgas. «Jauks skuķēns!» viņš teica, tabakas dozi attaisīdams un iešņaukdams. «Bet kas tad pie viņas īpaši tik pievilcīgs? Pievilcīgs ir tas, ka viņa tikko, kā redzams, izlaista no kāda pansiona vai institūta, ka viņā, tā sacīt, vēl nekā nav no bābiskuma, tas ir, no tā, kas pie viņām ir visnepatīkamākais. Viņa tagad ir kā bērns, viss pie viņas ir vienkāršs, viņa teiks, kas ienāk prātā, smiesies, kad smiekli nāk. No viņas visu var iztaisīt, viņa var tapt par brīnumu, bet arī par mēslu, un kļūs par mēslu! Lai tik viņa tiek māmiņu un tantiņu nagos. Gada laikā viņu tā piebāzīs ar visādām bābu būšanām, ka pats tēvs viņu vairs nepazīs. Viņa kļūs uzpūtīga un klī- rīga, sāks grozīties pēc iekaltām manierēm, lauzīt galvu un prātot, ar ko un kā un cik daudz jārunā, kā uz katru skatīties, katru brītiņu baidīsies, lai neizrunātu vairāk kā vajag, beidzot pati sapīsies un beigs ar to, ka sāks melot visu mūžu, un no viņas velns zina kas iznāks!» Te viņš brīdi apklusa un pēc tam piemetināja: «Bet interesanti zināt, kas viņa tāda ir? kas viņas tēvs? vai bagāts, godāts muižnieks vai vienkārši kārtīgs, dienestā pie kapitala ticis cilvēks? Jo ja šai meitenei, teiksim, ir divsimt tūkstošu pūra naudas, tad no viņas
var iznākt ļoti ļoti gards kumoss. Tad viņa, tā sacīt, varētu aplaimot kārtīgu cilvēku.» Divsimt tūkstoši viņa galvā sāka tēloties tik pievilcīgi, ka viņš nodusmojās uz sevi, ka pa to Laiku, kamēr pūlējās gar ekipāžu šķiršanu, nebija foreitoram vai kučieram izprasījis, kas bija ceļotājas. Drīz vien parādījās Sobakeviča sādža; tā izklaidēja viņa domas un piespieda pievērsties viņa pastāvīgajam priekšmetam. Šādža viņam likās diezgan liela; divi meži, bērzu un priežu, kā divi spārni, viens tumšāks, otrs gaišāks, bija tai pa labo un kreiso pusi; vidū bija koka māja ar mezoninu, sarkanu jumtu, tumši pelēkām vai, labāk sakot, neapmestām sienām; tā bija līdzīga mājām, kādas mēdz celt militārām nometnēm un vācu kolonistiem. Varēja vērot, ka, to būvējot, celtniekam pastāvīgi bija jākaro ar saimnieka gaumi. Celtnieks bija pedants un gribēja simetriju, saimnieks — ērtību un, kā redzams, tādēļ bija visus attiecīgos logus vienā pusē aiznaglojis un to vietā izcirtis vienu mazu lodziņu, kas laikam bija vajadzīgs tumšajā pieliekamajā. Ģēvele, nevērojot to, ka architekts bija ļoti pūlējies, ari nebija mājas vidū, tāpēc ka saimnieks bija pavēlējis vienu sānu kolonu izmest un tāpēc palika ne vis četras kolonas, kā bija paredzēts, bet tikai trīs. Ap pagalmu bija stipra nesamērīgi resnu koku sēta. Muižnieks, kā likās, daudz rūpējās par to, lai viss būtu stiprs. Staļļi, šķūņi un virtuves bija celti no smagiem, resniem baļķiem, kam vajadzēja stāvēt mūžigi. Zemnieku istabas arī bija stipri taisītas: tām nebija tēstu sienu, nekādu izgreznojumu, nedz citu izdomājumu, bet viss bija stingri un kā vajag pielāgots. Pat aka bija taisīta no tik cieta ozola koka, no kāda taisa tikai dzirnavas un kuģus. Vārdu sakot, viss, kam vien viņš acis uzmeta, bija stiprs, neizkustināms, kaut kādā noteiktā un neveiklā kārtībā. Pie lieveņa piebraucis, viņš ieraudzīja, ka logā gandrīz vienā un tanī pašā laikā parādījās divas sejas: kā gurķis, šaura un gara sievietes sej^ ar nakts cepuri galvā un vīrieša seja, tik plata un apaļa kā Moldavijas ķirbji, no kā Krievijā taisa balalai- kas, divstīgu vieglas balalaikas, ar ko lepojas un uzjautrinās gadu divdesmit veci švītīgi, acīgi puiši, kas mīl pamirkšķināt un uzsvilpot baltkrūtēm, baltkaklītēm ciema meitām, kuras sapulcējušās noklausīties viņa kluso stīgu trinkšķināšanā. Paraudzījušās, abas sejas no 1 oga tūliņ pazuda. Uz lieveņa iznāca sulainis pelēkā kamzolī ar zilu, stāvu apkakli un ieveda Čičikovu priekšnamā, kur viņu jau gaidīja pats mājastevs. Viesi ieraudzījis, viņš strupi sacīja: ludzu! un ieveda viņu iekšējās istabās.
Kad Čičikovs sāņus paskatījās uz Sobakeviču, viņam tas šoreiz izlikās ļoti līdzīgs vidēja lieluma lācim. Ijai līdzība būtu pilnīgāka, viņam bija mugurā lāčādas krāsas fraka ar garām piedurknēm, garas arī bija bikses, pēdas viņš spēra šķībi un greizi un pastāvīgi uzmina otram uz kājām. Viņa seja bija pietvīkusi, karsta, vara pieckapeiku gabala krāsā. Ir zināms, ka pasaulē ir daudz tādu seju, pie kuru apdares daba nav daudz gudrojusi, nav lietojusi nekādus smalkus instrumentus, 'kā: vīles, mazus urbjamos uin citus, bet cirtuši atvēzdamās: vienu reizi ar cirvi — iznācis deguns, otru — iznākušas lūpas, ar lielo svārpstu izurbusi acis un, nekā nenogludinājusi, laidusi pasaulē, sacīdama: dzīvo! Tāda pati spēcīgi cirsta un nenogludināta seja bija ari Sobakevičam: viņš to vairāk turēja uz zemi nekā uiz augšu, kaklu nemaz negrozīja un, pateicoties tādam stīvumam, reti kad skatījās acīs tam, ar ko runāja, -bet vienmēr vai nu uz krāsns vai durvju pusi. Ēdamistabai cauri ejot, Čičikovs uz viņu vēlreiz sāņus paskatījās: lācis, gatavs lācis! Un tad vēl tāda dīvaina sagadīšanās: viņu pat sauca par Michailu Semjonoviču. Pazīdams viņa ieražu otram mīt uz kājām, Čičikovs gāja ļoti uzmanīgi un deva viņam ceļu sev pa priekšu. Mājastēvs, kā likās, juta pie sevis šo grēku un tūliņ jautāja: «vai neesmu jūs kā traucējis?» Bet Čičilkovs pateicās, atbildēdams, ka vēl ndkāds traucējums nav noticis.