Kad bija iegājuši viesistabā, Sobakevičs norādīja uz atzveltnes krēslu, teikdams: lūdzu! Sēzdamies Čičikovs paskatījās uz sienām uin bildēm, kas pie tām karājās. Uz bildēm bija tikai spēka vīri, grieķu kara vadoņi, gravēti visā augumā: Maurokordato sarkanās biksēs un mundierī ar brillēm uz deguna, Miauli, Kanari. Visiem šiem varoņiem bija tik resni gurni un neredzētas ūsas, ka drebuļi gāja pār kauliem. Stipro grieķu vidū, nezin kādā ceļā un kādēļ, ļoti šauros ietvaros, bija nostādīts Bagrations, vājš un sīciņš ar maziem karodziņiem un lielgabaliem pie kājām. Viņam blakus karājās atkal grieķu varone Bobeliina, kuras viena kāja bija resnāka nekā to švitu rumpis, švitu, ar kuriem pārpildīti mūsu tagadējie saloni. Mājastēvs, pats veselīgs un stiprs cilvēlks būdams, kā likās, gribēja, lai arī viņa istabu rotātu stipri un veselīgi tēli. Blakus Bobelinai, pie paša loga, karājās būrītis, no kura lūkojās melns ar baltiem punktiņiem, Sobakevičam ļoti līdzīgs, strazds. Viesis ar mājastēvu vēl nebija ne divas minūtes klusu cietuši, kad viesistabas durvis atvērās un ienāca mājasmāte, ļoti gara dāma, galvā tai bija cepure, pie kuras karājās lentes, ar pašu pagatavotu krāsu pārkrāsotas. Viņa ienāca cienīgi, galvu taisni turēdama kā palma.
«Tā ir mana Feodulija Ivanovna!» Sobakevičs sacīja.
Čičilkovs tuvojās Feodulijas Ivanovnas rokai, ko tā viņam gandrīz grūšus piegrūda pie lūpām, tā ka viņam bija gadījums ievērot, ka rokas bija mazgātas gurķu sālījumā.
«Sirsniņ, stādu tev priekšā!» Sobakevičs turpināja: «Pāvels Ivanovičs Čičikovs! Man bija gods ar viņu iepazīties pie gubernatora un pastmeistara.»
Feodulija Ivanovna lūdza sēsties, arī pateikusi: lūdzu! un galvu palocīdama līdzīgi aktrisēm, kas tēlo karalienes. Pēc tam viņa nosēdās uz dīvana, apklājās ar savu merinosu lakatu un nu vairs nepacēla ne acu, nepakustināja uzacis.
Čičikovs atkal pacēla skatienu uz augšu un atkal ieraudzīja Kanari ar resiniem gurniem un bezgalīgām ūsām, Bo- belinu un būrī strazdu.
Gandrīz veselas piecas minūtes visi cieta klusu; atskanēja tilkai troksnis, ko sacēla strazds, ar knābi kaldams koka būri, no kura grīdas tas uzlasīja labības graudus. Čičikovs vēlreiz apskatīja istabu un visu, kas tanī tikai bija, — viss bija stipirs, augstākā mērā neveikls un kaut kā dīvaini, bet līdzīgā izskatā ar pašu mājastēvu: viesistabas kaktā stāvēja vēderains rieksta koka rakstāmgalds ar četrām ļoti neglītām kājām, tas bija gluži kā lācis. Galds, atzveltnes krēsli, sēdekļi, — visi bija ļoti smagi un bez kādas gaumes, aa- vārdu, katra lieta, katrs krēsls, likās, sacīja: arī es esmu Sobakevičs! vai: arī es esmu ļoti līdzīgs Sobakevičam!
«Mēs par jums atcerējāmies pie palatas prieikšsēdētāja Ivana Grigorjeviča,» Čičikovs beidzot sacīja, redzēdams, ka neviens negrib rumu iesākt: «pagājušo ceturtdien. Tur ļoti patīkami pavadījām laiku.»
««Xci, es tad nebiju pie priekšsēdētaja,» Sobakevičs atbildēja.
«Bet ļoti patīkams cilvēks!»
«Kas tāds?» Sobakevičs jautāja, uz ikrāsns stūri skatīdamies.
«Priekšsēdētājs.»
«Nu, varbūt tas tikai jums tā izliekas: kaut gan viņš ir masonis, bet tāds muļķis, kāda otra vairs nav pasaulē.»
Tāds pa daļai ass spriedums Čičikovu drusku pārsteidza, bet pēc taim viņš pārlabodams turpināja: «Zināms, katram cilvēkam savas vājās puses, ibet par to gubernators, kāds teicams cilvēks!»
«Gubernators teicams cilvēks?»
«Jā, vai nav tiesa?»
«Pirmais laupītājs pasaulē!»
«Kā, gubernators laupītājs?» Čičikovs sacīja un pilnīgi nevarēja saprast, kā gubernators kļuvis par laupītāju. «Man jāatzīstas, ka es to nekādi nebiju domājis,» viņš turpināja. «Bet atļaujiet tomēr piezīmēt, ka viņš nemaz tā neizturas; • gluži otrādi, drīzāk viņā ir par daudz maiguma.» Te viņš par pierādījumu pat minēja viņa pašrocīgi izšūtos tabakas makus un slavēja arī viņa laipno sejas izteiksmi.
«Arī seja viņam Ikā laupītājam!» Sobakevičs sacīja. «Iedodiet tam nazi un palaidiet uz lielceļa, nokaus, par kapeiku nokaus! Viņš un vicegubernators, abi Gogs un Magogs!»
«Nē, viņš ar tiem nesatiek,» Čičikovs pie sevis nodomāja. «Vai runāt air viņu par policijmeistaru? tas liekas viņa draugs.» — «Taisnību sakot, kas uz mani zīmējas,* viņš sacīja: «tad man jāatzīstas, ka man vislabāk patīk policijmeistars. Kaut kāds tāds taisns, atklāts raksturs; vaigā atspoguļojas kaut kas vaļsirdīgs.»
«Blēdis!» Sobakevičs ļoti aukstasinīgi sacīja: «pārdos, piekrāps un ēdīs ar jums vēl pusdienas kopā! Es viņus visus pazīstu: tie ir visi blēži, visa pilsēta tur ir tāda: blēdis blēdim mugurā sēž un blēdis no pakaļas dzen. Visi ir Kristus nodevēji. Tur tikai viens vienīgs ir kārtīgs cilvēks: prokurors; bet arī tas, ja gribam taisnību sacīt, cūka.»