Pēc tik slavinošām, kaut gan diezgan īsām biogrāfijām čičikovs noskārta, ka par citiem ierēdņiem nemaz nav jāpiemin, un atcerējās, ka Sobakevičs ne par vienu nemīl labi atsaukties.
«Ko, sirsniņ, iesim pusdienot,» sacīja Sobakeviča laulātā draudzene.
«Lūdzu!» teica Sobakevičs. Pēc tam, piegājuši pie galda, uz kura bija uzkožamie, viesis un mājastēvs, kā pienākas, izdzēra pa glāzītei degvīna, tad uzkoda, kā mēdz uzkost visā plašā Krievijā, kā pilsētā, tā arī uz laukiem, tas ir, iebaudīja visādus sālījumus un citas dieva dāvanas, kas uzbudina ēstgribu, un visi devās uz ēdamistabu; pati mājasmāte kā stalta zoss gāja pa priekšu. Nelielais galds bija klāts četrām personām. Ceturtajā vietā drīz ieradās, nevar gluži nosacīt, vai tā bija kundze vai jaunkundze, radiniece vai saimniecības vadītāja, vai arī vienkārši piedzīvotāja mājā; tā bija gadus trīsdesmit veca, ar raibu lakatu aubes vietā. Ir personas, kas eksistē pasaulē ne kā> priekšmeti, bet kā lieki punktiņi vai melnumiņi uz priekšmeta. Tās vienmēr sēž uz vietas, vienādi tur galvu, viņas gandrīz var noturēt par mēbeli, un tu domā, ka neviens vārds vēl nav nācis pār tādām lūpām; bet kaut kur meitu istabā vai pieliekamajā izrādīsies vienkārši: oho-ho!
«Kāposti, manu sirsniņ, šodien ļoti labi,» teica Sobalkevičs, iestrēbis kāpostus, un ievēla no bļodas lielu gabalu tā ēdiena, ko arvien pasniedza ar kāpostiem un kas sastāv no auna kuņģa ar griķu biezeni, smadzeņu un kāju pildījumu. «Tādu ēdienu jūs pilsētā nedabūsiet,» viņš turpināja, pret Čičikovu atgriezies: «tur velns zina ko krauj galdā!»
«Pie gubernatora tomēr labi ēd,» Čičikovs teica.
«Bet vai ari zināt, no kā tas viss tiek gatavots? jūs neēstu, ja dabūtu zināt.»
«Nezinu, kā pagatavo, par to es nevaru spriest, bet cūku kotletes un novārītas zivis bija lieliskas.»
«Tas jums tikai tā izlikās. Es taču zinu, ko viņi tirgū pērk. Tas kanaļa pavārs, kas pie francūža izmācījies, nopērk runci, nodīrā un liek uz galda zaķa vietā.»
«Fui! kā tu runā!» sacīja Sobakeviča laulātā draudzene.
«Bet ko darīt, sirsniņ, tā tas pie viņiem ir, es neesmu vainīgs, tā pie viņiem visiem tas tiek darīts. Visu, kas nekam vairs neder, ko mūsu Akuļka, ar atļauju sacīt, met samazgu toverī, no tā viņi gatavo viru! gatavo viru! jā, no tā!»
«Tu pie galda vienmēr kaut ko tādu pastāstīsi!» atkal atteica Sobakeviča laulātā draudzene.
«Ko lai dara, manu sirsniņ,» teica Sobakevičs: «ja es pats to būtu darījis, bet es tev saku taisni acīs, ka es mēslus neēdīšu. Vari vardi vai ar cukuru apkaisīt, neņemšu mutē, ari austeres neēdīšu: es zinu, kam tā austere līdzinās. Ņemiet aumu,» viņš turpināja, pret Čičikovu atgriezies: «tie ir auna sāni ar biezeni! Tas vis inav frikasē, ko lielmaņu virtuvēs pagatavo no auna gaļas, kas četras dienas tirgū mētājusies! To visu izdomājuši vācu un franču ārsti, es viņus par to pakārtu! Izdomājuši dietu, grib ar badu dziedināt! ja viņiem vācu vārgā daba, tad viņi iedomājas, ka tiks galā arī ar krievu kuņģi! Nē, tā neiet, tas viss izdomāts, tas viss …» Te Sobakevičs pat dusmīgi pakratīja galvu. «Tiek spriests par izglītību, izglītību, bet tāda izglītība — fui! Būtu vēl citu vārdu sacījis, bet pie galda tas nepieklājas. Pie manis tā nav. Pie mani®, kad cūkas gaļa — visa cūka galdā; auna gaļa — velc šunp visu aunu, zoss — visu zosi! Labāk pietieku ar diviem ēdieniem, bet tad ēdu, kā pienākas, cik tik sirds vēlas.» Sobakevičs to pierādīja darbos: viņš ievēla pusi no auna sāniem sev šķīvī, noēda visu, apgrauza un nosūkāja pēdējo kauliņu.
«Jā,» domāja Čičikovs: «tas var gan ēst.»
«Re manis tā nav!» Sobakevičs sacīja, ar servjeti rokas slaucīdams: «pie manis nav tā kā pie kaut kāda Pļuškina: tam 800 dvēseļu, bet dzīvo un ēd sliktāk nekā man gans.»
«Kas tas par Pļuškinu?» jautāja Čičikovs.
«Blēdis,» atbildēja Sobakevičs. «Tāds skopulis, kādu iedomāties grūti. Cietumnieki dzīvo labāk par viņu: visus ļaudis badā nomērdējis.»
«Vai patiesi!» dzīvi uztvēra Čičikovs: «un jūs sakāt, ka viņam tiešām ļaudis mirst lielā skaitā?»
«Mirst kā mušas.»
«Vai patiesi, kā mušas! Bet atļaujiet jautāt, vai viņšdizīvo tālu no jums?»
«Verstis piecas.»
«Piecas verstis!» čičikovs izsaucās un pat sajuta, ka sirds sāk pukstēt straujāk. «Bet ja izbrauc pa jūsu vārtiem, vai tas būs pa labi vai kreisi?»
«Es jums pat neieteicu zināt ceļu pie tā suņa!» sacīja Sobakevičs. «Var atvainot, ja apmeklē kādu piedauzīgu vietu, bet ne viņu.»
«Nē, es neprasu- ne aiz kādiem nolūkiem, bet tikai tādēļ, ka vēlos visādas vietas zināt,» — Čičikovs uz to atbildēja.
Pēc auna sāniem ēda biezpiena raušus, kas bija lielāki par šķīvi, tad nāca tītars teļa lielumā; tas bija pildīts ar visādiem labumiem: olām, rīsiem, aknām un nezin ar ko vēl, kas viss vienā pikā pildīja kuņģi. Ar to pusdiena arī beidzās; bet, kad piecēlās no galda, Čičikovs jutās par pudu smagāks. Iegāja viesistabā, kur bļodiņā uz galda jau stāvēja ievārījums ne no bumbieriem, ne no plūmēm, ne arī no citām ogām, pie kura gan nepieākārās ne viesis, ne mājastēvs. Mājasmāte izgāja nolūkā, lai to uzliktu airī uz citām bļodiņām. Izlietojis tās nostbūtni, Čičikovs griezās pie Sobakeviča, kurš, atzveltnes krēslā gulēdams, tikai krekšķināja pēc tik bagātas pusdienas un ar muti izdvēsa kaut kādas nesaprotamas skaņas, krustīdamies un ik brīdi to aizsegdams ar roku. Čičikovs griezās pie viņa a>r šādiem vārdiem: