«Es gribēju ar jums parunāt par kādām darīšanām.»
«Te vēl būs ievārījums!» teica mājasmāte, ar bļodiņām atpakaļ atnākdama: «medū ievārīti rutki!»
«To dabūsim vēlāk!» atbildēja Sobakevičs. «Tu tagad ej savā istabā, mēs ar Pāvelu Ivanoviču novilksim frakas, mazliet atpūtīsimies!»
Mājasmāte jau piesolīja liikt atnest pēļus un spilvenus, bet mājastēvs sacīja:_ «Nekas, mēs atpūtīsimies tāpat atzveltnēs,» un mājasmāte aizgāja.
Sobakevičs drusku nolieca galvu, sataisīdamies klausīties. kas tās par darīšanām.
Čičikovs iesāka kaut kā no lielas tālienes, vispārīgos vārdos pieskārās visai krievu valstij un atsaucās ar lielu uzslavu par tās plašumu, sacīja, ka pat vissenāko romiešu monarchija neesot bijusi tik lieOa un ārzemnieki pamatoti brīnoties . .. Sobakevičs, galvu noliecis, tikai klausījās. Un, ka pēc šīs valsts pastāvošajiem likumiem, kurai nav līdzīgas slavenībā, jau dzīves gaitu beigušas revizijas dvēseles tomēr tiek ieskatītas par dzīvām līdz nākošās revizijas listes iesniegšanai, lai tā neapgrūtinātu valsts iestādes ar daudzām sīkām, nevajadzīgām izziņām un lai tā jau sarežģītais valsts mechanisms nekļūtu vēl sarežģītāks. . . Sobakevičs, galvu noliecis, vēl arvien klausījās — un ka tomēr, nelūkojoties uz šīs rīcības pareizību, tā tomēr esot pa daļai apgrūtinoša daudzu muižu īpašniekiem, kam jāmaksā nodokļi par visiem tāpat kā par dzīviem, un ka viņš, sajuzdams personīgu cienību pret viņu, esot gatavs pa daļai ņemt uz sevi šo patiesi smago pienākumu. Par pašu galveno priekšmetu Čičikovs izteicās ļoti uzmanīgi: nenosauca vis dvēseles par mirušām, bet tikai — par neesošām.
Sobakevičs tāpat kā pirmīt klausījās, galvu noliecis, un kaut jel kas līdzīgs izteiksmei būtu atspoguļojies viņa sejā. Likās, ka šai ķermenī nemaz nebija dvēseles vai arī tā bija tikai pavisam ne tur, kur tai jābūt, bet kā nemirstīgajam Koščejam kaut kur aiz kalniem un noslēgta tik biezā čaulā, ka viss, lai kas tās dibenā norisinājās, neradīja virspusē ne mazākā satricinājuma.
«Un tātad?» Čičikovs vaicāja, ne bez uztraukuma gaidīdams atbildi.
«Jums vajadzīgas mirušās dvēseles?» jautāja Sobakevičs ļoti vienkārši, bez mazākā izbrīna, it kā runa ietu par labību.
«Jā,» čičikovs atbildēja un atkal mīkstināja izteicienu, piebilzdams: «neesošās.»
«Atradīsies gan, kāpēc nebūs .. .» teica Sobakevičs.
«Un ja atradīsies, tad jums, bez šaubām . .. būs patīkami tikt no viņām vaļā?»
«Lūdzu, esmu gatavs pārdot,» Sobakevičs sacīja, jau galvu drusku uz augšu pacēlis un nopratis, ka pircējs droši vien ar tām grib iegūt kādu labumu.
«Velns rāvis!» Čičikovs nodomāja pie sevis, «tas jau pārdod, pirms vēl esmu ko ieminējies!» un balsī sacīja: «Bet, piemēram, kāda būs cena? kaut gan tas, taisnību sakot, tāds priekšmets … ka par cenu pavisam dīvaini…»
«Lai neprasītu no jums lieku, tad par simt rubļiem gabalā!» sacīja Sobakevičs.
«Par simt!» izsaucās Čičikovs, muti atplēzdams un viņam taisni acīs ieskatīdamies, nevarēdams izprast, vai viņš pats pārklausījies vai ar-ī Sobakeviča mēle, savas smagās dabas pēc, nav tā pagriezusies, kā vajag, un viena vārda vietā izgrūdis otru.
«Ko vai tad jums par dārgu?» Sobakevičs jautāja un pēc tam piemetināja «Bet kāda tad būtu jūsu cena?»
«Mana cena! Mēs laikam kaut kā esam kļūdījušies vai viens otru nesaprotam, esam aizmirsuši, ap ko lieta grozās.
Roku uz sirds likdams, no savas puises varu sacīt astoņas grivenas par dvēseli ir vislabākā cena!»
«Ek, kur ķēris — astoņas grivenas!»
Nu, ko tad, pēc mainas saprašanas, kā es domāju, vairāk nevar.»
«Nu. es taču nepārdodu vīzes.»
«Bet tomēr, saprotiet pats: tie arī nav cilvēki.»
«Tad jūs domājat atrast tādu muļķi, kas jums pārdos revizijas dvēseli par divām grivenām.»
«Bet atļaujiet: kādēļ jūs tās saucat par revizijas dvēselēm, ja pašas dvēseles jau sen mirušas, palikusi tikai jutekļiem neaptverama skaņa. Tomēr, lai nenoklīstam tālās sarunās par šo lietu, došu jums pusotra rubļa, bet vairāk nevaru.»
«Vajadzētu jums kaunēties ir minēt tādu sumu! jūs kaulējaties, sakiet īsto cenu!»
«Nevaru, Michail Semjonovič, ticiet manai sirdsapziņai, nevaru: kas nav iespējams darīt, tas nav iespējams,» runāja Čičikovs, bet tomēr pa pusrublim piesvieda.
«Ko jūs skopojaties?» teica Sobakevičs: «nudien, nav dārgi! Cits blēdis jūs piekrāps, pārdos jums mēslus, bet ne dvēseles, bet man visas ir Ikā kodolīgi rieksti, atlasītas: vai nu amatnieks, vai arī citādi veselīgs zemnieks. Palūkojieties, ņemsim, piemēram kariešu taisītāju Michejevu! taču nekādas citas ekipāžās netaisīja, vienīgi atsperu. Un nebija vis kā Maskavas darbs, kas tikai vienai stundai tiek strādāts, liels stiprums, pats arī tapsēja un nolakoja!»
Čičikovs atplēta muti, lai piezīmētu, ka Michejeva tomēr vairs sen nav pasaulē; bet Sobakevičs, kā saka, bija iegājis valodā, neizprotami, kur viņam uzreiz bija gadījies tāds valodas plūdums un dāvanas:
«Bet (namdaris Stepans Probka? es varu galvu ieķīlāt, ka jūs tādu zemnieku nekur neatradīsiet. Kas par spēku bija! Dienētu viņš gvardijā, viņš dievs zina par ko būtu uzdienējis, bija trīs aršinas un ver šoku garš!»
Čičikovs atkal gribēja piezīmēt, ka arī Probkas vairs nav pasaulē; bet Sobakevičs nebija apturams; bija pasprukusi tāda valodas straume, ka vajadzēja tikai klausīties:
«Un mūrnieks Miluškins! tas varēja uzmūrēt krāsni, kādā mājā tik vēlaties. Un kurpnieks Maksims Teļatņiikovs: cik dur ar Sienu, tilk zābaki gatavi, un kā zābaki, tā arī paldies, bez tam mo reibinošiem dzērieniem viņš ne pilītes mutē neņēma. Bet Jeremejs Sordkopļechins! tas zemnieks par visiem pārālks, tirgojās Maskavā un nesa mājās nodevas vien par piecsimt rubļiem. Lūk, kādi ļaudis! Tie nav vis tādi zemnieki, ko jums pārdos kaut kāds Pļuškins.»