Bet Čičikovs, atrazdamies viņam aiz muguras, laika kavēkļa dēļ, sāka aplūkot visu viņa lielo stāvu. Kā paraudzījās uz viņa muguru, platu kā zemajiem Vjatkas zirgiem, un uz viņa kājām, kas līdzinājās čuguna stabiem, ko stāda gar ietves malām, nevarēja iekšēji neizsaukties: «Ek, ir gan tevi dievs apdāvinājis! taisni tā, kā mēdz sacīt, slikti piegriezts bet stipri šūts!. .. Vai nu tu esi jau kā lācis piedzimis, vai arī tevi malienes dzīve, zemes darbi, pūles ar zemniekiem tevi pārvērtušas par lāci, par to, ko sauc par cilvēku kulaku? Bet nē: es domāju, tu vienmēr būtu tāds pats, kaut arī tiktu pēc modes audzināts, palaists sabiedrībā un dzīvotu Pēterburgā, bet ne malienē. Visa starpība tikai tā, ka tagad tu apēd pusi auna sāna ar putru, uzkozdams biezpiena raušus šķīvja lielumā, bet tad tu būtu ēdis kotletes ar trifeļiem Tagad tavā varā ir zemnieki: jūs ar viņiem labi satiekat, un, zināms, tu viņus pārlieku nespaidīsi, tāpēc ka viņi tavs īpašums, tas tev pašam nāktu par ļaunu; bet tad tev būtu ierēdņi, kurus tu stipri vien tirdītu, apsvērdams, ka tie nav tavi dzimtļaudis, vai arī tu tukšotu, valsts kasi. Nē, kas jau ir dūre, to par delnu neatlieksi! Bet ja no dūres atlieksi vienu vai divus pirkstus, būs vēl ļaunāk. Ja viņš pavirši būtu saķerstījis kaut kādas zinības un ticis kādā ievērojamākā vietā, tad viņš liks trūkties visiem tiem, kas patiesi zinības baudījuši! Un tad vēl, varbūt, teiks: Nu es sevi parādīšu! Un izdomās tik gudru likumu, ka daudziem kļūs par karstu . . . Ak, kaut visi kulaki!…»
«Saraksts ir gatavs!» teica Sobakevičs atgriezies.
«Gatavs? Lūdzu, dodiet to šurp!» Viņš pārlaida pār to acis un pabrīnījās, cik tas akurats un precizs: kārtīgi bija piezīmēts ne tikai mirušā amats, kārta, vārds, vecums un ģimenes sastāvs, bet malās pat bija sevišķas atzīmes par uzvešanos, sātību, ar vārdu, prieks bija redzēt.
«Tagad lūdzu rokas naudu!» Sobakevičs sacīja.
«Kam jums rokas nauda! Pilsētā jūs dabūsiet visu naudu uz reizi.»
«Jūs jau zināt, tas tā pieņemts,» atbildēja Sobakevičs.
«Nezinu, kā lai jums dodu, es nepaņēmu līdz naudas. Bet. lūk, desmit rubļu būs.»
«Ko nu desmit! Dodiet mazākais kaut piecdesmit!»
Čičikovs mēģināja atrunāties, ka neesot; bet Sobakevičs tik pārliecinoši sacīja, ka viņam esot nauda, tā ka viņš izvilka vēl papīru, piebilzdams:
«Te būs vēl piecpadsmit, kopā divdesmit pieci. Bet lūdzu tikai kvīti.»
«Kam jums kvīts?»
«Jūs jau zināt labāk, ja ir kvīts. Daudz drošāk, viss kas var gadīties.»
«Labi, tad dodiet šurp naudu!»
«Kādēļ tad naudu? Tā te manā rokā! tiklīdz izrakstīsiet kvīti, tūliņ dabūsiet.»
«Bet apdomājiet, kā tad es varu rakstīt kvīti? papriekšu man jāredz nauda.»
Čičikovs atdeva naudu Sobakevičam, kas, pie galda piegājis un ar kreisās rokas pirkstiem to apklājis, ar otru uzrakstīja uz papīra gabaliņa, ka par pārdotām dvēselēm divdesmit piecus rubļus rokas naudas valsts asignacijās saņēmis pilnībā. Kvīti uzrakstījis, viņš vēlreiz aplūkoja asignacijas.
«Papīriņš tāds pavecs,» viņš sacīja, vienu no tiem gaismā aplūkodams: drusku ieplīsis, nu, bet draugu starpā uz to nevar lūkoties.»
«Kulaks, kulaks!» čičikovs pie sevis nodomāja: «un vēl bestija turklāt!»
«Bet vai sieviešu dzimuma negribat?»
«Nē, pateicos.» •
«Es dārgi neprasītu. Kā pazīstamam par rubli gabalā.»
«Nē, sieviešu kārtu man nav vajadzīgs.» '
«Nu, ja nevajag, tad nav ko runāt. Gaumei nav likuiAa: vienam patīk māte, otram meita, saka paruna.»
«Vēl es gribēju lūgt, lai šis darījums paliek starp mums,» atvadoties sacīja Čičikovs.
«Nu, pats par sevi saprotams. Trešo tur nav ko jaukt; kas aiz sirsnības notiek starp diviem tuviem draugiem, tam būs palikt viņu draudzības noslēpumam. Ardievu! Paldies par apciemojumu, lūdzu arī uz priekšu neaizmirst: ja atliek kāds vaļas brītiņš, atbrauciet pusdienot, laiku pavadīt. Varbūt atkal varēsim viens otram kaut kā izlīdzēt.»
«Tā nu gan nav!» Čičikovs pie sevis nodomāja, puskarietē sēzdamies: «Izplēsa man divi ar pus rubļa par mirušu dvēseli, velna kulaks!»
Viņš nebija mierā ar Sobakeviča izturēšanos. Tomēr, lai nu kā būdams, pazīstams cilvēks, satikušies gan pie gubernatora, gan pie policijmeistara, bet izturējās kā pret gluži svešu, par mēsliem paņēma naudu! Kad puskariete izbrauca no sētas, viņš atskatījās atpakaļ un ieraudzīja, ka Sobakevičs vēl vienmēr stāvēja uz lieveņa un. kā likās, vēroja, gribēdams zināt, uz kurieni viesis brauks.
«Nelietis, vēl vienmēr stāv!» viņš norūca caur zobiem un pavēlēja Selifanam tā pagriezties gar zemnieku mājām, lai no kunga mājas ekipāžu nevarētu redzēt. Viņam gribējās iebraukt pie Pļuškina, kam, pēc Sobakeviča vārdiem, ļaudis mirstot kā mušas, bet nepatika, ka Sobakevičs to zinātu. Kad puskariete jau bija sādžas viņā galā, viņš piesauca kādu zemnieku, kas, pacēlis kaut kur uz ceļa paresnu baļķi, līdzīgi čaklai skudrai vilka to pār pleciem uz savu māju.
«Ei bārda! kā no šejienes var tikt pie Pļuškina, tā, lai nebūtu jābrauc gar kunga māju?»
Kā likās, zemnieks nesaprata jautājumu.
«Ko, vai nezini?»
«Nē, kungs, nezinu.»
«Ek tu! Bet mati jau sirmi metas! nepazīsti skopuli Pļuš- kinu, to, kas ļaudis slikti baro?»
«A! to noskrandušo, noskrandušo!» zemnieks iesaucās. Vārdam noskrandušais viņš vēl pielika ļoti piederīgu lietas vārdu, kas smalkā sarunā gan netiek lietots, un tādēļ mēs to izlaidīsim. Bet, kā noskārstams, tas bija ļoti zīmīgi teikts, tāpēc fka Čičikovs, puskarietē sēdēdams, vēl vienmēr smējās, kiaut gan zemnieks jau sen bija aizgājis un paši jau bija aizbraukuši lalbu gabalu. Krievu tauta prot lietot stiprus izteicienus! un, ja kādu apveltī ar palamu, tad tā viņam paliek uz bērnu bērniem, tā iet viņam līdz arī dienestā, tā neatstāj viņu mājā, iet līdz uz Pēterburgu un uz pasaules malu. Tad vari pūlēties, kā gribi, savu palamu pataisīt par dižciltīgu, vari pat uzdot ierēdņiem par naudu to atvasināt no senu laiku kņazu cilts, nekas nelīdzēs: palama kliegs pilnā vārnas rīklē un gaiši pateiks, no kādas olas putns izšķīlies. Zīmīgi izteikts vārds ir tikpat kā rakstīts, to ne ar cirvi neizcirtīsi. Un cik asprātīgs ir viss tas, kas nāk no pašas Krievijas 'dziļumiem, 'bur nav ne vāciešu, ne čukņu, ne citu kādu tautu, bet vienīgi pašradnis, dzīvais un apķērīgais krievu prāts, kas nemeklē vārdus pa kabatām, neperē tos kā vista cāļus, bet iedod to uz reizi kā pasi uz visu mūžu, un tad vairs nav nekā ko pielikt, kāds tev deguns vai lūpas — ar vienu vilcienu tu esi apzīmēts no galvas līdz kājām!