Tāpat kā neskaitāmu daudzumu baznīcu, klosteru ar kupoliem, torņiem, krustiem redzam visā plašajā svētajā, dievbijīgajā Krievijā, tā -daudz dažādu paaudžu, tautu un cilšu pulcējas, ņirb uin kustas zemes virsū. Un katra tauta, kam ir savs iekšķīgs spēks, savs radošs dvēseles saturs un savas spilgtas īpatības un citas dieva dotas gara dāvanas, arvien īpatnēji ir izcēlusies ar savu paša vārdu, ar kuru apzīmējot kādu nebūt priekšmetu, tā izteiksmē atspoguļo daļu no sava paša rakstura. Brita valoda liecina cilvēka sirds īpašību un dzīves apstākļu pazīšanu; kā veikls frants paspīdēs un izzudīs nepastāvīgais francūža vārds, izgudrēm izdomās savu, ne katram saprotamo, gudri lieso vārdu vācietis, bet nav vārda, kam būtu tāds vēriens, tik asprātīgs, tā nāktu no sirds dziļumiem, tā kūsātu un būtu tik dzīvības pilns kā zīmīgi teikts krievu' vārds.
VI NODAĻA
Agrāk, jau sen, manās jaunības dienās, ātri uz mūžību aizlidojušajos bērna gados, man bija priecīgi, kad pirmo reizi tuvojos kādai nepazīstamai vietai; vienalga, vai tā bija sādža, nabadzīga apriņķa pilsētiņa vai ciems, vai arī vientuļa mājiņa, mans bērnišķīgais, ziņkārīgais skatiens visur atrada kaut ko pievilcīgu. Katra ēka, viss, kas vien tikai kaut kā īpati izcēlās, viss saistīja mani un pārsteidza. Vai nu tas bija pēc pazīstamas architekturas celts kroņa vai mūra nams, ar pusi neīstiem logiem, kurš vienis vienīgs rēgojās pilsētiņas iedzīvotāju vienstāvu, tēstu baļķu nameļu vidū, vai ari jaunas, sniega baltumā nobalsinātas baznīcas apaļais, pareizu formu kupols, kas viss bija segts ar balta skārda plāksnēm, vai tirgus laukums, vai arī apriņķa švīts, kas pagadījās pilsētā, nekas nepagāja garām manai smalkajai, svaigajai uztverei, un, degunu no saviem oeļa ratiem izbāzis, es aplūkoju ir līdz tam neredzētas modes svārkus, koka kastes ar naglām, ar sēru, kas dzeltēja jau no tālienes, ar rozinēm un ziepēm, kas bija redzamas pa sakņu veikala durvīm kopā ar izkaltušo Maskavas konfekšu bundžām, es raudzījos arī gar ielas malu ejošajā kājnieku oficieri, kas dievs zina no kādas guberņas bija pārcelts šinī apriņķa pilsētiņas garlaicībā, kā ari tirgotājā, kas, īsā kaftanā ģērbies, vieglā droškā žigli aizšāva garām, — un līdz ar viņiem domās pārlidoju viņu nabadzīgajā dzīvē. Gadījās kādam apriņķa ierēdnim iet garām — es tūliņ jau sāku domāt: kurp,viņš iet, vai uz viesībām pie kāda sava amata brāļa, vai taisni uz savām mājām, lai kādu pusstundiņu, kamēr vēl nav galīgi sabiezējusi krēsla, pasēdētu uz lievenēm un tad līdz ar māti, sievu, sievas māsu un visu ģimeni sēstos pie agro vakariņu galda, un par ko viņi tad runās, kad kalpone ar monētu virkni apkakļu, vai zēns biezā kamzolī pēc viras ienesīs tauku sveci senatnīgā viņu mājas lukturi. Tuvojoties kāda muižnieka
sādžai, es ziņkārīgi aplūkoju augsto, šauro koka zvana torni vai lielo, tumšo, veco koka baznīcu. Caur zaļajiem kokiem vilinoši man iztālēm pretī lūkojās kunga mājas sarkanais jumts un baltie dūmeņi, un es nepacietīgi gaidīju, ka drīz uz abām pusēm pašķirsies dārzi, kas to aizsedz no abām pusēm, un tā parādīs tad, ak vai! visu savu nebūt ne triviālo ārpusi, un to aplūkodams, es pūlējos uzminēt: kāds ir pats muižnieks, vai viņš ir resns, vai viņam ir dēli vai vesels pusducis meitu, vai tām tumšas acis, vai tās pazīst jaunu meiču skaļos smieklus un rotaļas un vai jaunākā māsa, kā vienmēr mēdz būt, ir liela skaistule, un vai pats kungs jautras dabas, vai saīdzis kā septembra pēdējās dienas un vienmēr raugās kalendarā, un runā par rudziem un kviešiem, kas jauniešiem izliekas garlaicīgi.
Tagad vienaldzīgi tuvojos katrai svešai sādžai un vienaldzīgi apskatu tās triviālo ārieni; manam atdzisušajam skatienam viss kļuvis nemājīgs, man nenāk smiekli, un tas, kas agrākajos gados valdzināja manu uzmanību, sacēla smieklus un deva vielu neizsīkstošām valodām, viss tas tagad aizlido garām, iun vienaldzīgu klusumu glabā manas nekustīgās lūpas. Ak mana jaunība! ak mans spirgtums!
Kamēr Čičikovs domāja un pie sevis smējās par palamu, ko zemnieks bija piedēvējis Pļuškinam, viņš neievēroja, ka iebrauca lielā sādžā ar daudzām ēkām un ielām. Drīz tomēr to viņam lika manīt stiprs grūdiens, jo viņi uzbrauca uz apaļkokiem klātas ielas, pret ko pilsētas akmeņu bruģis nebija nekas. Sie apaļkoki kā klavieru tastiņi cēlās te uz augšu, te uz leju, un neuzmanīgs braucējs mantoja vai nu punu pakausī, vai zilumu pierē, vai arī sāpīgi gadījās iekost pašam ar saviem zobiem savas mēles galā. Pie visām sādžas ēkām Čičikovs ievēroja sevišķas vecuma pazīmes: istabu baļķi bija melni un veci; daudzi jumti bija caurumaini kā siets; uz citām bija palikušas tikai spāres un pie tām piesistās kārtis, kas izskatījās kā ribas. Kā likās, paši zemnieki bija lubiņas un dēļus no jumtiem noplēsuši, protams, itin pareizi spriezdami, ka lietainā laikā jumtu ne jum, bet sausā laikā jau tāpat nepil, un ka arī nav vajadzības mājā tupēt, ja krogā, uz lielceļa, vārdu sakot, visur kur gribi, vietas diezgan. Istabeļu logi bija bez stikliem, daži aizbāzti ar lupatām vai ar vecu svārku; balkoniņi zem jumtiem ar margām, kas, neizprotams, aiz kādiem iemesliem, tiek taisīti pie dažām krievu dzīvojamām ēkām, gluži sašķiebušies un nomelnojuši pavisam ne- gleznaini. Aiz mājām daudzās vietās garās virknēs stāvēja lielas labības stirpas, kas, kā redzams, bija jau sen kamēr samestas; pēc krāsas tās līdzinājās veciem, slikti nodedzinātiem ķieģeļiem, to virsgalā auga visvisādas nezāles, un pie sāniem bija pat pieķēries kāds krūmiņš. Labība, kā domājams, piederēja kungam. Pār labības (kaudzēm un veciem jumtiem dzidrajā gaisā te labajā, te kreisajā pusē, par cik puskariete meta līkumus, pacēlās divas sādžas baznīcas, viena otrai blakus: vairs nelietojama koka, un mūra ar dzeltenām, plankumainām, ieplaisājušām sienām. Pa daļai jaiu arī varēja saredzēt kunga namu, un beidzot tas parādījās visumā, tanī vietā, kur pārtrūka zemnieku māju virkne un to vietā iesākās tukšs, ar zemu, vietām salūzušu žogu iežogots sakņu vai kāpostu dārzs. Sī dīvainā, nesamērīgi garā pils izskatījās pēc veca, nespēcīga invalida. Vietām tā bija vienstāvu, vietām divu; uz melnā jumta, kas vecai ēkai bija nevisai drošs sargs, viens pret otru rēgojās divi belvederi, abi jau krietni sašķobījušies un savu kādreizējo krāsu zaudējuši. No nama sienām vietām raudzījās kails apmetuma režģis, un, kā noskārstams, tās bija daudz cietušas no visādiem negaisiem, lietiem, vētrām un rudens slapjdraņķiem. No logiem bija tikai divi vajā, cita bija aizslēģoti vai pat aizsisti ar dēliem. Bet arī šie divi logi bija pusakli; vienā tumsa labi paliels, zils cukura papīra trīsstūris.