«Klausies, māmiņ,» viņš teica, no karietes izkāpdams, «kur kungs? . . .»
«Nav mājā,» pārtrauca ekonome, jautājuma gala nenogaidījusi, un vēlāk, pēc brīža piebilda: «ko jums vajag?»
«Man ir darīšanas.»
«Ejiet iekšā!» ekonome atbildēja, novērsdamās un pagriezdama viņam muguru, kas bija ar miltiem nosmulēta un lielu caurumu drēbēs.
Viņš iegāja lielā, tumšā priekšnamā, no kura plūda vēsums kā no pagraba. No priekšnama viņš iekļuva istabā, kas arī bija tumša, tikai pa plato šķirbu no durvju apakšas tik tikko iespiedās gaisma. Sīs durvis atvēris, viņš beidzot atradās gaišumā un bija pārsteigts no acīs durošās nekārtības. Likās, it kā mājā tiktu mazgātas grīdas un še pa to laiku bija sakrautas visas mēbeles. Uz viena galda pat stāvēja salauzts krēsls un blakus tam pulkstenis ar apstājušos pendeli, pie kura zirneklis jau bija piestiprinājis savu tīklu. Turpat, sāniski pie sienas piesliets, stāvēja skapis ar veclaiku sudraba lietām, karafām un ķīniešu porcelānu. Rakstāmgalds bija izrotāts ar perlamutra mozaiku, kas vietām jau bija ieplīsusi un savā vietā atstājusi ar līmi pildītas dzeltenas rievas; šis galds bija piekrauts ar visādiem niekiem un sīkumiem, tur bija: kaudzīte mazu, smalki pierakstītu papīriņu zem jau gluži apzaļojušas marmora preses ar olu virspusē, kāda veclaiku grāmata ādas sējumā ar sarkanu lapu malu, pavisam izkaltis citrons, ne lielāks pair meža riekstu, salauzta krēsla atzveltnes daļa, ar vēstuli apsegta glāzīte, kurā .bija iekšā kāds šķidrums un trīs mušas, gabaliņš zīmog- lakas, kaut kur paceltas lupatas strēmelīte, divas ar tinti aplipušas spalvas; kā dilonī izdilusi, jau pavisam nodzeltējusi zobu birste, ar kuru saimnieks varbūt bija zobus tīrījis jau priekš franču iebrukšanas Maskavā.
Pie sienām tuvu viena pie otras bezgaumīgi karājās vairākas bildes: gara, nodzeltējusi gravira, uz kuras bija attēlota kauja ar milzīgām bungām, kliedzošiem zaldatiem trīsstūru cepurēm galvā un slīkstošiem zirgiem. Gravira bija bez stikla, ielikta sarkankoka rāmī ar šaurām bronzas svītriņām un bronzas aplīšiem stūros. Tai blakus pussienas aizņēma milzīga glezna nomelnējušām eļļas krāsām, kur bija uzzīmētas puķes, augļi, pārgriezts arbūzs, meža kuiļa snuķis un ar galvu uz zemi pakārta pīle. Istabas vidū no griestiem nokarājās lustra linu audekla maisā, kas bija apklāts ar putekļa kārtu, ka līdzinājās kūniņai, kur sēž tārps. Istabas kaktā uz grīdas kaudzē bija samests viss tas, kas rupjāks un nebija cienīgs gulēt iuz galdiem. Kas īsti atradās kaudzē, bija grūti nosakāms, jo putekļi tur bija tik bagātīgi, ka rokas kļuva kā ar cimdiem apvilktas, tiklīdz pie tās pieķērās; redzamāk par citu no turienes rēgojās salauztas koka lāpstas gabals un veca zābaka zole. Neparko nevarētu sacīt, ka šai istabā uzturas kāds dzīvs radījums, ja to nevēstītu veca, izvalkāta cepure, kas gulēja uz galda. Kamēr viņš aplūkoja visu šo dīvaino iekārtu, atvērās sānu durvis un ienāca tā pati ekonome, ko viņš bija sastapis pagalmā. Bet nu viņš ievēroja, ka tas drīzāk bija ekonoms nekā ekonome: ekonome, mazākais, nedzen bārdu, bet šis, gluži otrādi, dzina un, kā likās, diezgan reti, tāpēc ka viss smakrs un vaigu apakšējās daļas izskatījās pēc skrāpja no dzelzs stieplēm, ar ko stallī tīra zirgus. Čičikovs rādīja jautājošu seju un ar nepacietību gaidīja, ko viņam grib teikt ekonoms. Ekonoms arī no savas puses gaidīja, ko viņam grib teikt Čičikovs. Par tādu dīvainu klusēšanu izbrīnījies, Čičikovs beidzot saņēmās jautāt:
«Kur tad kungs? savās istabās vai?»
«Te ir saimnieks,» atbildēja ekonoms.
«Kur tad?» Čičikovs atkārtoja.
«Ko, mīļais, vai esat neredzīgs, vai?» teica ekonoms. «Echvā! Es jau esmu tas saimnieks!»
Te mūsu varonis negribot atkāpās atpakaļ un uzlūkoja viņu vērīgāk. Viņš bija visādus cilvēkus 'redzējis, pat tādus, kādus mums ar lasītāju nekad neizdosies redzēt; bet tādu viņš vēl nebija redzējis. Viņa sejā nevarēja ievērot nekā sevišķa; tā bija gandrīz tāda pati kā daudziem kalseniem vecīšiem, tikai smakrs bija par daudz izstiepts uz priekšu, tā ka katru reizi viņam tas bija jāapklāj ar lakatu, lad neap- spļaiudītu; mazās ačteles vēl nebija izdzisušas un šaudījās zem gari izaugušajām uzacīm kā peles, kad, tievos degun- tiņus no tumšām alām izbāzušas, ausis smailēdamas un ūsas kustinādamas, tās vēro un aizdomīgi osta gaisu, vai kaut kur nav apslēpies runcis vai palaidnis zēns. Daudz ievērojamāks bija viņa uzvalks: ne ar kādiem līdzekļiem, nedz pūlēm nevarēja izpētīt, no kā sastāvēja viņa chalats: piedurknes un augšējie stūri tā bija notriepti un nosmulēti, ka spīdēja līdzīgi juchtādai, no kā taisa zābakus; uz muguras divu paldu vietā karājās četras, no kurām kušķiem līda laukā vate. Ap kaklu viņam arī bija apsiets kaut kas tāds, ko nevarēja saprast: vai tā bija zeķe vai bikšturi, vai arī pasiržu josta, bet nekādā ziņā kakla saite. Ar vārdu sakot, ja Čičikovs būtu saticis viņu, tā izgreznojušos, kaut kur pie baznīcas durvīm, tad, laikam gan, būtu iedevis viņam vara grasi. Jo mūsu varonim par godu jāsaka, ka sirds viņam bija līdzcietīga un viņš nekādi nevarēja noturēties, lai nabaga cilvēkam neiedotu vara grasi. Bet viņa priekšā nestāvēja ubags, viņa priekšā stāvēja muižnieks. Šim muižniekam piederēja vairāk nekā tūkstoš dvēseļu, un lai pamēģina kāds pie cita atrast tik daudz maizes graudos, miltos un vienkārši stirpās; kam vēl pieliekamie kambari, klētis un kaltē- tavas būtu tā piebāztas ar visādiem audekliem, vadmalām, ģērētām un neģērētām aitādām, žāvētām zivīm un visādiem dārzeņiem un cita ēdamā. Ja kāds būtu ieskatījies viņa darba sētā, kur bija sakrauti visādi apstrādāti kokmateriāli un koka trauki, kas nekad netiek lietoti, tam izliktos, vai tik viņš nav nokļuvis Maskavā trauku bazarā, kur katru dienu manīgās sievasmātes uin vīramātes ar savām vi- rējām sanāk pēc iepirkumiem un kur kaudzēm balo visādi koka trauki, gan cirsti, gan zāģēti, gan virpoti, gan pīti, gan šūti: mucas, vērpeles, toveri, ķipji, kannas ar osām un bez osām, spaiņi, sētuves, apšu skalu kurvji, no bērza tāss pītas vāceles, kur sievieši glabā kodējas, un citas grabažas, ko lieto visā plašā bagātajā un nabadzīgā Krievijā. Kam gan Pļušikinam vajadzēja tik milzīga daudzuma tādu trauku? visu savu mūžu nevarēja tos izlietot pat divās tādās muižās, kāda viņam bija, bet viņam vēl tas izlikās par maz. Ar to neapmierinādamies, viņš katru dienu staigāja pa savas sādžas ielām, aplūkoja tiltu apakšas un katru kaktiņu, un visu, kas tik gadījās: veca zole, sieviešu lupata, dzelzs nagla, sasista poda gabals, — visu viņš pievāca un krāva tai čupā, ko Čičikovs ieraudzīja istabas kaktā. «Lūk, zvejnieks jau izgājis uz zveju!» runāja zemnieki, kad redzēja viņu ejam uz medībām. Un, tiešām, pēc viņa vairs ielu slaucīt nevajadzēja: ja cauri braucējam oficierim gadījās pazaudēt piesi, šis piesis acumirklī atradās pazīstamajā kaudzē; ja kāda sieviete izklaidībā aizmirsa pie akas spaini, viņš aizvilka arī spaini. Taču, ja zemnieks to ievēroja un pierādīja, ka tas viņa īpašums, viņš nestrīdējās un atdeva nolaupīto lietu; bet, tiklīdz tā nokļuva čupā, tad bija viss pagalam: viņš dievojās, ka lieta pieder viņam, ka to tad un tad, tur un tur pircis vai arī mantojis no vectēva. Savā istabā viņš uzlasīja no grīdas visu, ko tik redzēja: lakas drupatiņu, papīra strēmelīti, spalviņu un visu to lika uz rakstāmgalda vai uz loga.