Bet .kādreiz taču viņš bija tikai taupīgs saimnieks! bija precējies un ģimenes tēvs, un kaimiņš atbrauca pie viņa viesoties, paklausīties un pamācīties no viņa, kā jāsaimnieko un saprātīgi jātaupa. Viss gāja kārtīgi pa ierādīto ceļu: strādāja dzirnavas un veltuves, vienmērīgā darbā vadmalas fabrikas, galdnieki un vērptuves; visur ieskatījās saimnieka gaišās acis, un kā strādīgs zirneklis viņš rūpīgi un čakli tekāja pa savas saimniecības tīklu no viena gala uz otru. Viņa vaibstos neatspoguļojās nekādas sevišķi stipras jūtas, bet acīs bija lasāms saprāts; viņa runa liecināja, ka viņš daudz ko piedzīvojis, ka labi pazīst pasauli, un viesim patika tanī noklausīties; laipnā un runīgā mājasmāte bija izslavēta par viesmīlību, pretim mēdza nākt divas glītas meitenes, abas gaišmates, svaigas un sārtas kā rozes; izskrēja arī dēls, dzīvs zēns, un skūpstījās ar visiem, maz bēdādams par to, vai viesim tas patika vai ne. Namā bija atvērti visi logi, antresolā bija skolotāja francūža dzīvoklis; skolotājs mīlēja gludi no- skūties un 'bija liels mednieks: viņš vienmēr pārnesa uz pusdienu teterus vai pīles, bet dažreiz arī tikai zvirbuļu olas, no kurām lika sev izcept pantagu, tāpēc ka visā mājā to neviens cits neēda. Antresolā dzīvoja arī viņa tautiete, abu meitu audzinātāja. Pats mājastēvs pie galda ieradās kaut gan drusku apvalkātos, bet tīros svārkos, elkoņi bija kārtībā: nekur nebija neviena ielāpa. Bet labā mājasmāte nomira; daļa atslēgu un līdz ar tām sīkas rūpes nāca viņa rokās. Pļušikins kļuva nemierīgs un, kā visi atraitņi, aizdomīgāks un skopāks. Vecākai meitai Aleksandrai Stepanov- nai viņš nevarēja visu uzticēt, un viņam bija taisnība, tāpēc ka Aleksandra Stepanovna drīz aizbēga ar dievs viņu zina kāda jātnieka pulka štabsrotmistnu un uz ātru roku ar to salaulājās kādā sādžas baznīcā, zinādama, ka tēvs neieredz oficierus, turēdamies pie dīvainiem aizspriedumiem, ka visi kara dienestā stāvošie esot lieli kāršu spēlmaņi un izšķērdētāji. Tēvs deva tai savus lāstus ceļā līdzi, bet par pakaļdzīšanos nerūpējās. Māja kļuva vēl tukšāka. Pie tās īpašnieka gaišāk varēja sākt vērot skopuma zīmes; viņa matos iezagās sirmuims, skopuma uzticīgais draugs un tā attīstības veicinātājs; skolotāju francūzi atlaida, tāpēc ka dēlam bija laiks iestāties dienestā, madaimi pad'zina tāpēc, ka izrādījās ne bez grēka pie Aleksandras Stepanovnas aizbēgšanas; dēlu aizsūtīja uz guberņas pilsētu, lai tur palatā izmācītos, pēc tēva domām, pamatīgu dienestu, bet tā vietā viņš iestājās kara dienestā un tēvam atrakstīja tikai pēc iestāšanās, lūdzot naudu, ar ko iegādāties mundieri; pilnīgi dabiski, ka viņš saņēma to, ko vienkāršā tauta sauc par pigu. Beidzot jaunākā meita, kas palika pie viņa mājās, nomira, un vecis palika viens pats par savas bagātības valdnieku, sargu un glabātāju. Vientulīgā dzīve deva sīkstulībai treknu barību, un tā, kā zināms, ir izsalkusi kā vilks, un, jo vairāk tā rij, jo nepiepildāmāka top; cilvēka jūtas, kas jau tā nebija viņam visai dziļas, ar katru brīdi kļuva seklākas, un ar katru dienu kaut kas vēl vairāk zuda šais vecajās drupās. It kā tīšām, apstiprinot viņa ieskatu attiecībā uz karavīriem, šai laikā gadījās, ka viņa dēls bija nospēlējies uz kārtīm, viņš tam no sirds aizsūtīja savus tēva lāstus un nekad vairs neinteresējās zināt, vai viņš jel maz ir pasaulē vai ne. Ar katru gadu viņa mājā parādījās vairāk aiznaglotu logu, beidzot palika tikai divi, no kuriem viens, kā lasītājam jau zināms, bija .aizlīmēts ar papīru; ar katru gadu svarīgākās saimniecības daļas arvien vairāk un vairāk izslīdēja no viņa uzmanības, un viņa šaurais skatiens pievērsās papīriņiem un spalviņām, ko viņš vāca savā istabā; viņš kļuva arvien nepiekāpīgāks pret tirgotājiem, kas brauca pie viņa iepirkt saimniecības produktus, uzpircēji tirgojās, tirgojās un beidzot pameta viņu pavisam, sacīdami, ka tas esot velns, bet ne cilvēks; siens un labība puva, stirpas un kaudzes pārvērtās par tīriem mēsliem, tā !ka varēja tanīs vai kāpostus stādīt, milti noliktavās pārvērtās akmenī, tā ka bija ar cirvi cērtami, pie vadmalas un linu audekla baķiem bija bail piedurties: tie pārvērtās putekļos. Viņš jau pats bija aizmirsis, kas un cik viņam bija, un tikai atminējās, kurā vietā skapī stāvēja karafa ar kāda dzēriena atliekām, ko pats bija iezīmējis, lai neviens nevarētu zagšus to izdzert, viņš neaizmirsa arī, kur gulēja kāda spalviņa vai lakas gabaliņš. Bet saimniecības ienākumus savāca tāpat kā agrāk: zemniekiem bija jāmaksā tādas pašas nodevas, katrai sievai bija jāsalasa tāds pats mērs riekstu, katrai audējai bija jānoauž tikpat daudz audekla — visu to sakrāva klētīs un viss tas puva un pārvērtās par pīšļiem, un viņš pats beidzot arī kļuva par tādiem cilvēces pīšļiem. Aleksandra Stepanovna viņu pāris reizes apmeklēja ar savu mazo dēlu, cerēdama, vai nevar kaut ko dabūt; redzams, staiguļa dzīve ar štabsrotmistru nebija tik pievilcīga, kā izlikās līdz kāzām. Pļuškins viņai tomēr piedeva un mazajam meitas dēlam pat iedeva kādu pogu, kas gulēja uz galda, par rotaļas lietu, bet naudas nemaz nedeva. Otru reizi Aleksandra Stepanovna atbrauca ar diviem mazuļiem un atveda viņam Lieldienas maizi pie tējas un jaunu chalatu, tāpēc ka tētiņam bija tāds chalats, uz kura ne tikvien neērti, bet pat kauns bija skatīties. Pļuškins apmīļoja abus mazdēlus un, uzsēdinājis viņus vienu uz labā ceļgala, bet otru uz kreisā, izšūpoja tā, it kā tie sēdētu zirgam mugurā; Lieldienas maizi un chalatu viņš paņēma, bet meitai gluži nekā nedeva; ar to Aleksandra Stepanovna arī aizbrauca.