Tātad, lūk, kāda tipa muižnieks stāvēja Čičikova priekšā!
Jāatzīst, 'ka tādi igadījumi ir ļoti reti Krievijā, kur visi drīzāk mīl izplesties, nekā sarauties, un tas jo pārsteidzošāk, ka turpat kaimiņos sastopams muižnieks, kas plītē ar visu krieva muižnieka 'pārgalvību un bauda dzīves kausu, kā mēdz sacīt, līdz pašam dibenam. Nepieredzējis garām braucējs izbrīnā apstāsies, ieraugot viņa mājokli, nevarēdams izprast, kā pēkšņi varējis valdošs princis iekļūt šo niecīgo, tumšo īpašnieku vidū: viņa baltie akmens nami ar neskaitāmajiem dūmeņiem, belvederiem un vēja rādītājiem izskatās kā lepnas pilis, tām apkārt bars fliģeļu un visādas telpas viesiem. Kā trūkst viņam? Teātri, balles; visu nakti mirgo ar ploškām un uguņiem rotātais dārzs, ko tricina mūzikas pērkoni. Pus guberņas izgreznojusies jautri pastaigājas zem kokiem, un nevienam nerādās nekas mežonīgs un draudošs šai mākslīgajā uguņošanā, kad no koku bieziena teatrali iznirst mākslīgas gaismas apspīdēts zars, kas zaudējis savu spilgto zaļumu, bet virs galvām tumšāk, skarbāk un divdesmit reižu bargāk tāpēc lūkojas nakts debesis, un, tālu augšā, savas lapas trīsinādamas un netraucētā tumsā jo dziļāk iespiezdamās, koku drūmās galotnes dusmojas par šo ārējo spožumu, kas no apakšas apgaismo viņu saknes.
Jau vairāk minušu Pļuškins stāvēja, ne vārda neteikdams, bet Čičikovs vēl arvien nevarēja iesākt sarunu, būdams pārsteigts no paša mājastēva izskata, kā arī no visa tā, kas viņa istabā. Ilgi viņš nevarēja izdomāt, kādiem vārdiem izskaidrot savas apciemošanas iemeslu. Viņš jau gribēja iesākt tādā garā, ka esot daudz dzirdējis par viņa tikumību un retām sirds īpašībām un ka tādēļ turējis par pienākumu personīgi parādīt viņam savu cieņu, bet apķērās un juta, ka tas būs par daudz. Vēlreiz pārlaidis greizu skatienu pār visu, kas bija istabā, viņš juta, ka vārdu tikumība un retās sirds īpašības vietā var it labi sacīt: ekonomija un kārtība; un, tādā veidā runu pārgrozījis, viņš sacīja, ka esot daudz dzirdējis par viņa ekonomiju un muižu priekšzīmīgo pārvaldību, kādēļ ieskatījis par pienākumu iepazīties un personīgi izsacīt savu cienību. Protams, varēja izdomāt citu, labāku iemeslu, bet nekas vairāk neienāca prātā.
Uz to Pļuškins par atbildi kaut ko (norūca caur lūpām, jo zobu viņam nebija, bet, ko īpaši, nav zināms, tomēr saturam acīm redzot vajadzēja būt: «Kaut velns tevi būtu parāvis ar visu tavu cienību!» Bet tā kā viesmīlība pie mums ir tādā godā, ka pat sīkstulis nespēj pārkāpt tās likumus, tad viņš tūliņ drusku skaidrāk piebilda: «Laipni lūdzu piesēsties!»
«Pie manis sen nav viesi bijuši,» viņš sacīja: «un, taisnību runājot, maz redzu no tiem labuma. Ieveduši tādu nepieklājīgu ieražu braukāt viens pie otra, bet saimniecībā no tā ceļas zaudējumi … un tev jābaro arī viņu zirgi ar sienu! Es jau esmu sen pusdienu paēdis, un virtuve man tik zema, slikta, un dūmenis pavisam sagruvis, sāksi kurināt, izcelsies vēl ugunsgrēks.»
«Palūk, kā!» Čičikovs pie sevis nodomāja, «labi, ka pie Sobakeviča krietni saēdos biezpiena raušus un auna cepeti.»
«Un tavu nelaimi, kaut jel viena saujiņa siena būtu visā saimniecībā!» turpināja Pļuškins. «Un kā lai arī to pietaupu? zemīte maza, zemnieki slinki, nemīl strādāt, domā, kā tikai uz krogu tikt… tā vien raugies, ka vecuma dienās būs vēl ubagos jāiet!»
«Man tomēr stāstīja,» Čičikovs klusi piebilda: «ka jums vairāk nekā tūkstoš dvēseļu.»
«Bet kas to teica? Jūs, mīļais, varējāt tam acis piespļaut, kas jums to teica! Tas zobgalis laikam gan būs gribējis jūs izjokot. Runā gan, tūkstoš dvēseļu, bet ej vien, saskaiti, redzēsi, ka nekā nesaskaitīsi! Pēdējos trīs gados nolādētā drudzī man nomira krietns kušķis zemnieku.»
«Ko jūs sakāt! vai daudzi miruši?» Čičikovs ar līdzdalību izsaucās.
«Jā, aiznesa daudz.»
«Bet atļaujiet prasīt: cik pēc Skaita?. . .»
«Ap astoņdesmit dvēseļu.»