«Vai tiesa?»
«Es taču nemelošu, mīļais.»
«Atļaujiet vēl jautāt: es domāju, šīs dvēseles jūs skaitāt no tā laika, kad iesniegta pēdējā revizijas liste?»
«Tas būtu vēl paldies dievam,» Pļuškins sacīja: «bet posts tas, ka no tā laika salasīsies līdz simt divdesmit.»
«Vai patiesi?! vesels simt divdesmit?» izsaucās Čičikovs un no pārsteiguma atplēta pat drusku muti.
«Esmu, mīļais, par vecu, lai melotu: dzīvoju jau septītā desmitā!» teica Pļuškins. Viņš, kā likās, apvainojās par tādu gandrīz priecīgu izsaucienu. Čičikovs noskārta, ka patiesi nav pieklājīgi tik vienaldzīgi izturēties pret otra bēdām, un tāpēc tūliņ nopūtās un teica, ka jūt līdzi.
«Jā, bet nožēlošanu kabatā neiebāzīsi,» Pļuškins atbildēja. «Man kaimiņos dzīvo kāds kapteinis, velns zina, no kurienes tāds cēlies, sauc par radinieku: tēvocīt, tēvocīt! un roku bučo, bet, kad sāk izrādīt savu līdzjutību, tad vaimanā, ka sargi ausis. No vaiga gluži sarkans: laikam nāvīgi mīl degvīnu. Kā liekas, par oficieri dienēdams, nospēlējis visu naudu vai arī teatra aktrise izkrāpusi, tādēļ tagad arī izrāda savu līdzjutību!»
Čičikovs pacentās izskaidrot, ka viņa līdzjūtība nemaz neesot tāda kā kapteiņa un ka viņš ne ar tukšiem vārdiem, bet ar darbiem gribot to parādīt, un, lietu neatlikdams, tūliņ, bez kādiem aplinkiem, izsacīja vēlēšanos samaksāt valsts nodokļus par visiem tādā nelaimē mirušiem zemniekiem. Priekšlikums, kā likās, Pļuškinu pavisam pārsteidza. Acis ieplētis, viņš ilgi uzlūkoja viņu un beidzot jautāja: «Bet vai jūs, mīļais, neesat bijis kara dienestā?»
«Nē,» Čičikovs atbildēja diezgan viltīgi: «esmu bijis civildienestā.»
«Civildienestā?» atkārtoja Pļuškins un sāka gremot lūpām, it kā kaut ko ēstu. «Bet kā tad? Jūs taču ar to darāt pats sev zaudējumu?»
«Jums par patiku esmu gatavs arī ciest zaudējumu.»
«Ak mīļais! ak mans labdari!» izsaucās Pļuškins, no prieka neievērodams, ka viņam no deguna diezgan neglīti izlīda kafijas biezumiem līdzīga tabaka un ka, nakts svārku stūriem atšķiroties, kļuva redzamas drēbes, ne visai pieklājīgas aplūkošanai. «Lūk, kā iepriecinājāt veci! Ak tu kungs! ak svētie mocekļi…» Vairāk Pļuškins nevarēja izrunāt. Bet nepagāja ne minūte, kad prieks, kas tik piepeši parādījās viņa kokainajā sejā, tikpat piepeši arī nozuda, it kā tas nebūtu nemaz bijis, un viņa seja atkal kļuva rūpju pilna. Viņš pat noslaucījās ar lakatu un, to satinis kamolā, sāka berzēt sev virslūpu.
«Kā tad. ar jūsu atļauju, negribēdams jūs sadusmot, vai jūs apņematies katru gadu maksāt par viņiem nodokļus? un vai maudu samaksāsiet man vai taisni kronim?»
«Lūk, kā mēs izdarīsim: mēs iztaisīsim pirkšanas līgumu, tā, it kā viņi būtu dzīvi um jūs man viņus pārdotu.»
«Jā, pirkšanas līgumu …» Pļuškins teica, kļuva domīgs un sāka atkal gremot lūpas. «Nu jā, redz, pirkšanas līgums — atkal izdevumi. Amata vīri tādi bezkauņas! Agrāk varēja tikt ar vara pusrubli un maisu miltu galā, bet tagad jādod vesels vezums putraimu un piedevām desmitnieks, tāda alkatība! Es nezinu, kādēļ neviens nepievērš tam uzmanību. Nu, pateicis kāds viņam labu vārdu dvēseles glābšanai! Ar vārdu ikvienam var piekļūt. Lai ko arī teiktu, bet no sirsnīgiem vārdiem jāpadodas.»
«Nu, es domāju, tu gan nepadosies!» nodomāja pie sevis Čičikovs un piebilda, ka aiz cienības pret viņu gatavs uzņemties uz sava rēķina arī līguma izdevumus.
Izdzirdējis, ka viņš pat pirkšanas līguma izdevumus uzņemas, Pļuškins nosprieda, ka viesis ir liels muļķis un tikai izliekas, ka sastāv civildienestā, bet droši vien būs bijis oficieris un mīlējis draudzēties ar aktrisēm. Bet pie visa tā viņš tomēr nevarēja apslēpt savu prieku un novēlēja visu labu ne tikai viņam, bet arī viņa bērniem, nemaz neprasīdams, vai viņam tādi ir vai nav. Pie loga piegājis, viņš pie^ dauzīja ar pirkstiem pie rūts un sauca: «Ei Proška!» Pēc brītiņa bija dzirdams, ka kāds steigšus ieskrēja priekšnamā, ilgi tur tūļojās un dauzīja zābakiem, beidzot durvis atvērās, un ienāca Proška, gadu trīspadsmit vecs zēns, tik lielos zābakos, ka ejot gandrīz izvilka no tiem kājas. Kāpēc Proškam bija tik lieli zābaki, to var tūliņ dabūt zināt: visai Pļuškina saimei, lai cik to bija mājā, bija tikai vieni zābaki, kuriem vienmēr vajadzēja stāvēt priekšnamā. Katrs, ko aicināja pie kunga, parasti pa pagalmu pārskrēja basām kājām, bet, priekšnamā iegājis, apmauca zābakus un tādā veidā gāja istabās. No istabas izejot, viņš atkal atstāja zābakus priekšnamā un devās projām ar paša zolēm. Ja kāds paraudzītos pa logu rudeņos un it īpaši no rītiem, kad jau sākās nelielas salnas, tad redzētu, ka visa Pļuškina saime taisīja tādus lēcienus, kādi diezin vai izdotos visveiklākiem dejotājiem teātros.
«Re, paraugieties, mīļais, kāds puims!» Pļuškins sacīja Cičikovam, ar pirkstu uz Proškas seju rādīdams. «Dumjš kā zābaks, bet pamēģini nolikt kaut ko, tūliņ nozags! Nu, ko tu atnāci, muļķi, saki, ko?» Te viņš uz brīdi apklusa; Proška viņam ari atbildēja ar klusuciešanu. «Uzliec patvāri, dzirdi, še ņem atslēgu, atdod to Mavrai, lai viņa aiziet uz pieliekamo: tur uz plaukta ir sausiņš no Lieldienas maizes, ko atveda Aleksandra Stepanovna, lai to atnes pie tējas!. . . pagaidi, kur tu steidzies? muļķis! ekur muļķis!.. . Vai tev velns kājas dīda, vai? … tu papriekšu uzklausies: sausiņš, laikam, no virsas būs sabojājies, lai viņa to nokasa ar nazi un drupačas lai nenomētā, bet lai- aiznes uz vistu kūti. Bet tu, tu pielūko, brāl, neej pieliekamā kambarī, citādi es tevi, zini! ar bērza rīksti pamielošu! re, tagad tev laba ēstgriba, tad būs vēl labāka! Nu, pamēģini tik iet pieliekamā, es pa logu skatīšos. Viņiem nekur nevar uzticēt,» viņš turpināja, pret Čičikovu atgriezies, pēc tam, kad Proška kopā ar visiem saviem zābakiem bija aizvācies. Pēc tam viņš sāka arī Čičikovu šaubīgi uzlūkņt. Tāda neparasta augstsirdība viņam izlikās neticama, un viņš pie sevis nodomāja: velns viņu zina, varbūt viņš ir tikai balamute kā visi tie izšķērdētāji: melš, melš, lai tikai būtu ko teikt, padzersies tēju, bet pēc tam aizbrauks! Un tāpēc drošības dēļ, kā arī vēlēdamies viņu drusku pārbaudīt, viņš sacīja, ka nebūtu slikti jo drīzāk noslēgt līgumu, tāpēc ka par cilvēku nekā nevarot zināt: šodien dzīvs, rīt dievs zina.