Čičikovs bija ar mieru to izdarīt kaut vai šai pašā acumirklī un tikai pieprasīja visu zemnieku sarakstu.
Tas Pļuškinu nomierināja. Varēja vērot, ka viņš taisījās kaut ko darīt, un tiešām, atslēgas paņēmis, piegāja pie skapja un, durvis attaisījis, ilgi rakās pa glāzēm un tasēm un beidzot sacīja: «Nevaru nemaz atrast, man bija tāds labs liķieris, ja tik nebūs izdzēruši! ļaudis tik zaglīgi! A, vai tik tas pats nebūs?» Čičikovs viņa rokās ieraudzīja karafu, kas bija klāta putekļiem kā kamzoli. «Tas ir vēl manas nelaiķes sievas taisīts,» Pļuškins turpināja: «tā blēde ekonome bija to pametusi neaizkorķētu! Kukaiņi un visādi mēsli tur bija salīduši iekšā, bet es visu to rūsu izvilku laukā, un tagad, lūk, ir tīrs, es jums ieliešu glāzīti.»
Bet Čičikovs papūlējās atteikties no tāda liķiera, teikdams, ka viņš esot jau ēdis un dzēris.
«Jau ēdis un dzēris!» teica Pļuškins. «Jā, zināms, labas sabiedrības cilvēku visur var pazīt: viņš neēd, bet ir paēdis; bet kaut kāds vazaņķis, viņu nekad nepaēdināsi .. . Piemēram, atbrauc kapteinis: «Krusttētiņ» saka, «dodiet man kaut ko ēst!» Bet es esmu viņa'm tāds pats krusttēvs, kāds viņš man vectēvs. Mājā pašam, laikam, nav ko ēst, tādēļ blandās apkārt! Ak jā, jums vajadzēja visu to liekēžu sarakstu? Kā ne, es, kā zinādams, viņus visus uzrakstīju uz sevišķa papīriņa, lai tūliņ nākošajā revizijā varētu visus izsvītrot.» Pļuškins uzlika acenes un sāka rakāties pa papīriem. Visādus sainīšus atraisīdams, viņš pamieloja savu viesi ar tādiem putekļiem, ka tas sāka šķaudīt. Beidzot viņš izvilka visgarām aprakstītu papīru. Zemnieku vārdi to sīki apklāja kā mušas. Tur bija visādi: gan Paramonovs, gan Pimenovs, gan Panteleimonovs un pat kāds Grigorijs Brauc-Neaizbrauksi, visu kopā bija vairāk nekā simt divdesmit. Čičikovs pasmaidīja, tādu lielu skaitu ieraugot. Sarakstu kabatā iebāzis, viņš teica Pļuškinam, ka pirkšanas līguma apstiprināšanas dēļ viņam būšot jābrauc uz pilsētu.
«Uz pilsētu? Jā, kā tad? . .. bet kā tad māju pamest? Mani ļaudis tīrie zagļi un blēži: vienā dienā visu tā novāks, ka nepaliks ir kur svārkus pakārt.»
«Vai jums nav kāds pazīstams?»
«Pazīstams? Visi mani pazīstamie nomiruši vai atsvešinājušies. Ai mīļais, kā nu nav, ir!» viņš izsaucās. «Pats priekšsēdētājs man pazīstams, senāk vēl brauca pie manis viesoties, kā nepazīt! vienaudži bijām, kopā pa žogiem lodājām! kā tad nebūs pazīstams? viņš man tāds pazīstams! vai viņam meaizrakstīt?»
«Nu, zināms, viņam.»
«Kā tad ne. tāds pazīstams! skolā bijām draugi.»
Un šai kokainajai sejai pēkšņi pārslīdēja kāds silts stars, izpaudās ne jūtas, bet bālu jūtu atspulga, kaut kas līdzīgs negaidītai slīcēja izniršanai no ūdens, kas saceļ prieka kliedzienu uz krasta stāvošā ļaužu barā. Bet iepriecinātie brāļi un māsas veltīgi met no krasta virvi un gaida, vai no jauna neparādīsies slīcēja mugura vai cīņā nogurušās rokas — tas bija pēdējo reizi pacēlies. Viss ir kluss, un vēl briesmīgāks un tukšāks kļūst pēc tam apklusušais stichijas līmenis. Tāpat arī Pļuškina seja, piepeši uzplaiksnījušām jūtām nozūdot, kļuva vēl bezjūtīgāka un vēl triviālākā.
«Uz gaiLda bija ceturtdaļa loksnes tīra papīra,» viņš sacīja: «bet nezinu, kur palikusi: mani ļaudis tādi nelieši!» Te viņš sāka lūkoties zem galda, ir uz galda, vandījās pa visām malām un beidzot sāka kliegt: «Mavra! ei Mavra!» Uz saukšanu ienāca sieviete ar šķīvi rokā, uz kura bija lasītājam jau pazīstamais sausiņš. Un viņu starpā norisa tāda saruna:
«Kur tu, .palaidniece, iebāzi papīru?»
«Dievs sodi, kungs, neesmu redzējusi, izņemot mazo strēmelīti, ar ko jums labpatika apklāt glāzīti.»
«Bet es no acīm redzu, ka esi ievilkusi.»
«Kam man ievilkt? Man no tam nav nekāda labuma: es rakstīt nemāku.»
«Nemelo, tu esi aiznesusi zvaniķēnam: viņš prot, tādēļ tu viņam aiznesi.»
«Bet zvaniķēns, ja gribēs, pats dabūs papīru. Viņš nav jūsu strēmelītes redzējis!»
«Pagaidi tikai: pastarā tiesā velni tevi ar nokaitētām dzelzs dakšām svilinās! gan redzēsi, kā svilinās!»
«Par ko tad svilinās, ja strēmelīti neesmu rokās ņēmusi? Drīzāk par kādu citu sieviešu vājību, bet zādzību man neviens nav pārmetis.»
«Bet velni tevi svilinās! tie teiks. «Lūk, tev, blēde, par to, ka krāpi kungu! ar nokaitētām tad tevi gan svilinās!»
«Bet es teikšu: neesmu vainīga! dieva vārds, neesmu pelnījusi, neesmu ņēmusi. . . Bet, lūk, turpat jau tas ir uz galda. Arvien veltīgi pārmetat!»
Pļušķins patiesi ieraudzīja meklēto papīru un brītiņu apklusa, pazelēja lūpas un tad sacīja: «Nu, ko tad tu tā uzreiz trokšņo: tīrā ērce! Pasaki viņai vienu vārdu, bet viņa tev atbild desmit! Ej, atnes uguni, ko vēstuli aizzīmogot. Bet pagaidi, tu paķersi tauku sveci, tauki — kūstoša viela: izdegs un vairs nebūs, tikai zaudējumi, bet tu atnes man skalu!»
Marvra aizgāja, bet Pļuškins, atzveltnes krēslā atsēdies un spalvu rokā paņēmis, ilgi vēl uz visām pusēm grozīja ceturt- daļiņu, gudrodams, vai no tās nevar vēl pusi nogriezt, bet beidzot pārliecinājās, ka nekādi nevar; viņš iebāza spalvu tintnīcā, kurā bija kāds sapelējis šķidrums un dibenā daudz mušu, un sāka rakstīt, vilkdams burtus, līdzīgus nošu