zīmēm, ik brīdi pievaldot roku, kura lēkāja pa visu papīru; viņš rakstīja, skopi lipinādams rindiņu pie rindiņas un ne bez nožēlas domādams par to, ka vēl paliks pāri daudz tukša papīra.
Un līdz tādai niecībai, sīkumainībai, riebīgumam varēja nokjūt cilvēks! varēja tā pārvērsties! un vai tā maz ir patiesība? Viss tas ir patiesība, ar cilvēku viss var notikt. Tagadējais kvēlais jauneklis ar šausmām atlēktu, ja viņam parādītu viņa vecuma dienu portretu. Pārejot no maigajiem jaunības gadiem skarbajos, nopietnajos vīra gados, ņemiet līdzi visas cilvēka jūtas, nepametiet tās uz ceļa, pēc tam vairs neatradīsiet. Bargs, briesmīgs ir tuvojošais vecums, tas nekā neatdod atpakaļ! Kaps ir žēlsirdīgāks, uz kapa uzrakstīs: še ir aprakts cilvēks! bet nekā neizlasīsi auksta, bezjūtīga, necilvēcīga vecuma vaibstos.
«Vai jums nav kāds draugs?» Pļuškins teica, vēstuli salocīdams: «kam būtu vajadzīgas aizbēgušas dvēseles?»
«Vai jums ir arī aizbēgušas?» atjēdzies Čičikovs ātri jautāja.
«Tā jau ir tā lieta, ka ir. Znots gan meklēja: teica, ka ir pēdas nevarot sadzīt, bet viņš taču sastāv kara dienestā: ar piešiem šķindēt viņš gan ir meistars, bet ja nu pa tiesām pameklētos. ..»
«Bet cik jums tādu būs?»
«Tā ap septiņdesmit jau salasīsies.»
«Patiesi?»
«Dieva vārds, tik! Man taču viņi katru gadu bēg. Tie ļaudis ir pārlieku rijīgi, no slinkuma ieraduši daudz rīt, bet man pašam nav ko ēst… Bet es viņus par visniecīgāko maksu atdotu. Tad nu ieteiciet savam draugam: ja tikai gabalu desmit atrastos, viņš varētu tikt pie lielas naudas. Jo revizijas dvēseles maksā piecsimt rubļu.»
«Nē, to nedosim draugam ne paost,» Čičikovs pie sevis nodomāja un pēc tam izkaidroja, ka tāds draugs nekādi neatradīsies, ka izdevumi vien šinī lietā būšot lielāki nekā dvēseles vērtas; jo tiesas aprīšot pēdējo svārku, no tām jāturas tālāk; bet, ja viņa stāvoklis patiešām esot tik spaidīgs, tad, sajuzdams līdzcietību, viņš esot gatavs dot. .. bet, ka tie esot tādi nieki, par ko neesot vērts ir runāt.
38 - N. V. Gogolia. Izlaso.
«Bet cik tad jūs dotu?» — Pļuškins jautaja, par žīdu par- vērzdamies: viņa rokas trīcēja kā dzīvsudrabs.
«Es dotu divdesmit piecas kapeikas par dvēseli.»
«Bet kā jūs maksājat, vai tīrā naudā?»
«Jā, naudu tūliņ.»
«Tikai, mīļais, manas nabadzības dēļ jūs gan varētu dot četrdesmit kapeiku.»
«Cienījamais!» Čičikovs sacīja: «ne tikai četrdesmit kapeikas, bet piecsimt rubļu samaksātu! ar prieku samaksātu, tāpēc ka redzu, godīgs, labs sirmgalvis cieš aiz savas labsirdības.»
«Nudien, tā! dieva vārds, tiesa!» Pļuškins sacīja, galvu uz leju nokārdams'un bēdīgi to pašūpodams. «Tas viss no labsirdības.»
«Nu, vai redzat, es uzreiz sapratu jūsu raksturu. Tātad, kāpēc nemaksāt piecsimt rubļu par dvēseli, bet. .. naudas nav; piecas kapeikas, lai iet, gatavs pielikt, lai katra dvēsele tad maksā trīsdesmit kapeikas.»
«Nu, mīļais, kā gribat, bet vēl kaut divas kapeikas pie- metiet.»
«Divas kapeikas piesviedīšu, lai notiek. Cik jums viņu ir? Jūs, liekas, sacījāt septiņdesmit?»
«Nē. Pavisam sanāks septiņdesmit astoņas.»
«Septiņdesmit astoņas, septiņdesmit astoņas, pa trīsdesmit divi kapeikām dvēsele, tas būs. ..» te mūsu varonis ne vairāk kā sekundi padomāja un piepeši sacīja: «tas būs divdesmit četri rubļi un deviņdesmit sešas kapeikas!» aritmētikā viņš bija stiprs. Uz vietas viņš lika Pļuškinam izrakstīt kvīti un atdeva viņam naudu, kuru tas saņēma ar abām rokām un nesa uz rakstāmgaldu tikpat uzmanīgi, it kā plaukstā būtu kāds šķidrums, ko katru acumirkli baidījās izliet. Pie rakstāmgalda piegājis, viņš to vēlreiz pārskaitīja un ielika arī ārkārtīgi uzmanīgi kādā no atvilktnēm, kur tai droši vien bija lemts gulēt, kamēr tēvs Karps un tēvs PoJikarps, divi viņa sādžas mācītāji, viņu pašu apglabās par neaprakstāmu prieku znotam un meitai un varbūt arī kapteinim, kas viņam bija pierakstījies par radu. Naudu noglabājis, Pļuškins atsēdās atzveltnes krēslā un, kā likās, nevarēja vairs atrast vielu, par ko runāt.
«Bet ko, vai jūs jau taisāties braukt?» viņš jautāja, ievērojis nelielu kustību, ko izdarīja Čičikovs, lai izvilktu no kabatas lakatu.
Šis jautājums viņam atgādināja, ka patiesi nav ko kavēties. «Jā, man laiks!» viņš sacīja, pēc cepures sniegdamies.
«Bet tēja?»
«Nē, lai tēja labāk paliek uz kādu citu reizi.»
«Kā tad tā, bet es liku patvāri uzlikt. Es, taisnību sakot, neesmu tējas draugs: dārgs dzēriens, un cukura cena ari nežēlīgi cēlusies. Proška! nevajag patvāra! Sausiņu aiznes Mavrai, vai dzirdi: lai noliek to tanī pašā vietā, jeb nē, dod šurp, es to pats aiznesīšu. Ardievu, mīļais, lai dievs jūs svētī, bet vēstuli atdodiet priekšsēdētājam. Jā! lai izlasa, viņš mans vecs paziņa. Kā ne! kopā taču ēdām, dzērām!»
Pēc tam šī dīvainā parādība, šis sarukušais večuks izvadīja viņu no pagalma, pēc kam tūliņ pavēlēja aizslēgt vārtus, tad apstaigāja klētis, lai pārliecinātos, vai savās vietās ir sargi, kuri stāvēja visos kaktos, dauzīdami ar koka lāpstām pa tukšu mucu, čuguna plates vietā; tad viņš paraudzījās virtuvē, kur aiz iegansta — palūkot, vai ļaudīm labs ēdiens, pats kārtīgi pieēdās kāpostus un biezeni un, visus līdz pēdējam izbāris par zādzībām un sliktu uzvešanos, atgriezās savā istabā. Viens palicis, viņš pat sāka domāt, kā viņam pateikties viesim par tādu tiešām neredzētu augstsirdību. Es viņam dāvināšu, viņš pie sevis domāja, kabatas pulksteni: tas ir labs sudraba pulkstenis, nav vis no tompaka vai bronzas, drusku gan ir samaitājies, bet viņš jau var izlabot; viņš vēl jauns cilvēks, tādēļ viņam arī kabatas pulkstenis vajadzīgs, lai patiktu savai līgavai! Jeb nē, viņš piebilda, kādu brītiņu padomājis, labāk es to atstāšu viņam pēc savas nāves, ierakstīšu testamentā, lai viņš piemin mani.