Bet mūsu varonis ir bez pulksteņa bija pie ļoti jautra prāta. Tāds negaidīts ieguvums bija tīrā dāvana. Patiesi, saki, ko gribi, ne tikai mirušas, bet arī aizbēgušas dvēseles, un pavisam kopā pāri par divsimt cilvēku! Protams, jau Pļuškina sādžai tuvojoties, viņš juta, ka te būs peļņa, bet tik lielu viņš nekad nebija cerējis. Pa visu ceļu viņš bija neparasti priecīgs, svilpoja, spēlēja ar lūpām, dūri pie mutes pielicis, pūta tanī kā taurē un beidzot sāka vilkt kādu dziesmu, tik ļoti neparastu, ka pat Selifans klausījās, klausījās un tad, galvu viegli pagrozījis, sacīja: «palūk tikai, kā kungs dzied!» Bija jau liela krēsla, kad viņi tuvojās pilsētai. Tumsa ar gaismu bija gluži sajaukušās kopā, un, kā likās, arī priekšmeti bija sajaukušies. Raibais šķērskoks bija pieņēmis kaut kādu nenoteiktu krāsu; sardzē stāvošajam zal- datam ūsas šķita už pieres un daudz augstāk par acīm, bet deguna, kā likās, nemaz nebija. Rībēšana un kratīšana lika manīt, ka puskariete uzbraukusi uz bruģa. Ielu lukturi vēl nebija aizdedzināti, tikai vietām namu logos sāka spīdēt ugunis, bet šķērsieliņās un tumšos kaktos norisa skati un runas, kas tādā laikā netrūkst nevienā pilsētā, kur daudz zaldatu, ormaņu, strādnieku un sevišķu radījumu dāmu izskatā ar sarkaniem lakatiem un kurpēs uz basas kājas, un šīs dāmas kā sikspārņi ložņā pa šķērsielām. Čičikovs tās neievēroja, viņš pat neievēroja tievos ierēdņus ar spieķi rokā, kas acīm redzot bija pastaigājušies aiz pilsētas un tagad atgriezās mājās. Reizēm viņa dzirdi skāra, kā likās, sieviešu izsaucieni: «melo, žūpa! es nekad viņam neesmu atļāvusi tādu rupjību!» vai: «tu nekaujies, blēdi, bet nāc uz iecirkni, tur es tev parādīšu!…» Vārdu sakot, tie izsaucieni, kuri kā ar vārītu ūdeni aplej aizsapņojušos divdesmit gadu vecu jaunekli, kas, no teatra mājās nākdams, savā priekšā redz spāniešu ielu, nakti, brīnišķīgu sieviešu tēlu ar cirtām un ģitāru. Kas gan nav, kas tēlojas viņa galvā? viņš ir debesīs, viņš ir bijis viesos pie Sillera — un piepeši kā pērkons pār viņu norīb liktenīgie vārdi, un viņš redz, ka atkal atrodas uz zemes un pat uz siena tirgus, pat traktiera tuvumā, un dzīve no jauna parādās viņam savā ikdienišķajā kailumā.
Beidzot puskariete, iztaisījusi kārtīgu lēcienu, nolaidusies it kā bedrē, iebrauca pa viesnīcas vārtiem, un Čičikovu sagaidīja Petruška, kas ar vienu roku saturēja savu svārku stūri, jo nemīlēja, ka stūri taisās vaļā, bet ar otru palīdzēja viņam izkāpt no puskarietes. Sulainis arī izskrēja pretī ar sveci rokā un servjeti uz pleca. Vai Petruška priecājās par kunga pārbraukšanu, nav zināms; mazākais, viņi samirkšķinājās ar Selifanu, un viņa vienmēr skarbā ārpuse šoreiz, kā likās, mazliet noskaidrojās.
«Nu gan labi izbraukājāties,» sacīja viesnīcas sulainis, trepes apgaismodams.
«Jā,» Čičikovs atbildēja, pa trepēm uzkāpis. «Nu, un kā tev iet?»
«Paldies dievam,» sulainis klanīdamies atbildēja. «Vakar atbrauca kāds poručiks karavīrs, ieņēma sešpadsmito numuru.»
«Poručiks?»
«Nav zināms, kāds, no Rjazaņas, ar bēriem zirgiem.»
«Labi, labi, izturies arī uz priekšu godīgi!» Čičikovs sacīja un iegāja savā istabā. Caur priekšistabu ejot, viņš sarauca degunu un teica Petruškam: «Būtu jel, mazākais, kaut logus atvēris!»
«Es jau tos atvēru,» atbildēja Petruška, bet, zināms, sameloja. Un kungs jau arī pats zināja, ka viņš melo, bet viņam tikai negribējās vairs nekā teikt. Pēc brauciena viņš jutās stipri noguris. Vieglas, tikai no sivēna gaļas gatavotas vakariņas iebaudījis, viņš tūliņ noģērbās un, zem segas palīdis, saldi, cieši aizmiga un gulēja brīnišķīgi; tā kā var gulēt vienīgi tie lutekļi, kuri nepazīst ne hemoroidu, ne blusu, ne pārāk lielas garaspējas.
VII NODAĻA
Laimīgs ceļinieks, kas pēc gara, vienmuļa ceļa ar tā aukstumu, slapjumu, dubļiem, miegainiem staciju uzraugiem, pulkstenīšu tinkšķēšanu, lāpīšanu, bāršanos, kučieriem, kalējiem un visāda veida ceļa neliešiem beidzot ierauga pazīstamu jumtu ar pretim traucošiem uguņiem un viņa priekšā parādās pazīstamas istabas, viņu sagaida pretim izskrējušo ļaužu priecīgie izsaucieni, bērnu trokšņošana un skraidīšana un mīļi, klusi vārdi, ko pārtrauc kvēli skūpsti, kas spēj izgaisināt no atmiņas visu bēdīgo. Laimīgs ģimenes tēvs, kam ir tāds stūrītis, bet bēdas vecpuisim!
Laimīgs rakstnieks, kas netēlo garlaicīgus, riebīgus raksturus, kas pārsteidz ar savu bēdīgo īstenību, bet kas zīmē raksturus, kuri rāda cilvēka augsto vērtību, kas no lielā ikdienas virpuļojošo tēlu atvara izvēlējies tikai retus izņēmumus, kas savu augsti uzskaņoto liru nekad nav piekrāpis, kas ne reizi no sava augstuma nav nolaidies pie saviem niecīgajiem brāļiem un, pie zemes nepiedurdamies, viss iegremdējies tālu no tās atrautajos cēlajos tēlos. Divkārt apskaužams ir viņa skaistais liktenis: viņš to vidū kā paša ģimenē; bet viņa slava pa tam izplatās tuvu un tālu. Ar reibinošu vīraku viņš apkvēpinājis ļaužu acis: viņš brīnišķīgi tiem pieglaimojies, apslēpjot bēdīgo dzīvē, parādīdams viņiem skaistu cilvēku. Visi, rokas plaukšķinādami, steidzas pakaļ viņa triumfa ratiem. Viņu godā par lielu vispasaules dzejnieku, kas lido augstāk par visiem citiem pasaules ģenijiem, kā ērglis lidinās pār citiem augsti lidojošiem. Tikai viņa vārdu dzirdot, jaunās, kvēlās sirdis jau apņem trīsas, visu acīs mirdz pateicības asaras .. . Viņam nav spēkā līdzīga — viņš ir dievs! P>et gluži citāda daļa un citāds tā rakstnieka liktenis, kurš iedrošinājies zīmēt to, kas ik brīdi ir mūsu acu priekšā un ko neredz vienaldzīgas acis, visas briesmīgās, satricinošās sīkmanības gļotas, kas aptinušās ap mūsu dzīvi, visus aukstos, sadrumstalotos, ikdienišķos raksturus, kas pārpilda mūsu daudzkārt rūgto un garlaicīgo dzīves ceļu, un kurš uzdrošinājies tos nostādīt ar sava kalta stipro spēku taustāmi un spilgti visas tautas acu priekšā! Viņš nekad nedzirdēs tautas aplausus, viņš nekad neredzēs atzinības asaras un viņa saviļņoto siržu nedalīto prieku; viņam neskries pretim sešpadsmit gadu veca meitene ar apskurbušu galvu un varonīgu aizgrābtību; viņam arī nav lemts aizmirsties viņa paša izvilināto skaņu burvībā; un, beidzot, viņam neizbēgt sava laika tiesai, liekulīgi bezjūtīgai sava laika tiesai, kas nosauks viņa lolotos darbus par niecīgiem un zemiem, ierādīs viņam nicināmu kaktu to rakstnieku virknē, kas apvaino cilvēci, piešķirs viņam viņa tēlotu varoņu īpašības, atņems viņam ir sirdi, ir dvēseli, ir talanta dievišķīgo liesmu. Jo viņa laika tiesa neatzīst, ka vienādi apbrīnojami ir stikli, caur kuriem aplūkojam zvaigznes un ar kuriem skatām sīku kukaiņu kustības; jo mūslaiku tiesa neatzīst, ka vajag lielu dvēseles dziļumu, lai apgaismotu ainavu, kas ņemta no nicinātās dzīves, un pārvērstu to par radījuma pērli; jo mūslaiku tiesa neatzīst, ka augstiem, apgarotiem smiekliem ir tiesība stāties blakus cēlām, liriskām kustībām un ka starp tiem un balaganu jokdaru šķobīšanos ir vesels bezdibenis! To neatzīst mūslaiku tiesa, un to visu vērsīs kā pārmetumu un zaimus pret neatzīto rakstnieku; bez līdzjūtības, bez atbildes, bez līdzdalības, kā ceļinieks bez ģimenes viņš viens paliks ceļa vidū. Drūms viņa darba lauks, un rūgti viņš sajutīs savu vientulību.