Un no brīnišķīgas varas man nolemts vēl ilgi iet ar maniem dīvainajiem varoņiem roku rokā, ' aplūkot visu vareni plūstošo dzīvi, aplūkot to caur pasaulei redzamiem smiekliem un tai neredzamām un nezināmām asarām! Un tālu vēl tas laiks, kad iedvesmas bargā vētra citādā veidā pacelsies no svētās šausmās un spožumā apņemtajām lappusēm un samulsušās trīsās jutīs citas valodas vareno pērkonu …
Ceļā! ceļā! prom, pierē iezagusies krunka, prom, skarbā vaibstu krēsla! Uz reizi un pēkšņi metīsimies dzīvē, visos tās sīkumos un paskatīsimies, ko dara Čičikovs.
Čičikovs atmodās, izstaipīja rokas un kājas un juta, ka labi izgulējies. Pāris minūtes uz muguras nogulējis, viņš uzsita knipi un ar priekā spīdošu seju atminējās, ka viņam tagad bija bezmaz četrsimt dvēseļu. Viņš tūliņ izlēca no gultas, neaplūkoja nemaz savu seju, kuru viņš sirsnīgi mīlēja un kurā viņš, kā liekas, par vispievilcīgāko uzskatīja smakru, jo ļoti bieži lielījās ar to viena vai otra drauga priekšā, īpaši, kad tas gadījās skūšanās laikā. «Liīk, paskaties,» viņš mēdza arvien sacīt, to ar roku glaudīdams: «kāds man smakrs: gluži apaļš!» Bet tagad viņš neapskatīja ne smakra, ne arī seju, bet, kā no gultas lēcis, tūliņ apmauca ar visādu krāsu ādiņām izrotātus safjana zābakus, ar kādiem rosīgi tirgojas Toržokas pilsētā, pateicoties krieva rakstura tieksmēm uz nolaidību; tad pēc skotu modes, tikai īsā kreklā, aizmirsdams savu apdomību un pieklājīgos pusmūža gadus, iztaisīja istabā pāris lēcienu, visai veikli sev iesperdams ar kājas papēdi. Pēc tam, tanī pašā brīdī, ķērās pie darba: lādītes priekšā saberzēja rokas tādā pašā priekā, kā tās berzē uz izmeklēšanu izbraukusī neuzpērkamā zemstes tiesa, taisīdamās saķert brangu kumosu; viņš tūliņ izņēma no kastītes papīrus. Viņam gribējās visu drīzāk beigt, lietu nemaz nevilcinot. Viņš pats apņēmās sastādīt līgumus un pārrakstīt tos, lai nebūtu nekas jāmaksā skrīveriem. Vajadzīgais veids viņam bija labi zināms: viņš lieliem burtiem veikli uzrakstīja: tūkstoš astoņi simti tādā un tādā gadā, pēc tam tūliņ atkal ar sīkākiem: tāds un tāds muižnieks un tā visu, kā pienākas. Divu stundu laikā viss bija gatavs. Kad viņš pēc tam paraudzījās uz šīm lapiņām, uz zemniekiem, kas tiešām reiz bijuši zemnieki, strādājuši, aruši, žūpojuši, braukuši šķūtīs, kungus krāpuši, bet varbūt bijuši vienkārši labi zemnieki, tad viņu pārņēma dīvainas, viņam pašam neizprotamas jūtas. Katrai lapiņai, likās, bija savs īpats raksturs, un ar to arī paši zemrlieki it kā dabūja savu īpašu raksturu. Zemnieki, kas bija piederējuši Korobočkai, gandrīz visi bija ar palamām un piedēkļiem. Pļuškina saraksts izcēlās ar stila īsumu: bieži vien bija uzrakstīti tikai vārda un tēva vārda pirmie balsieni un tad divi punkti. Sobakeviča saraksts pārsteidza ar savu neierasto pilnību un sīko apstrādājurnu: neviena no zemnieku īpašībām nebija izlaista: par vienu bija sacīts: «labs galdnieks», otram bija piezīmēts: «saprātīgs un reibinošo nelieto». Jo smalki arī bija apzīmēts, kas bijis tēvs, kas māte un kāda to abu uzvešanās, tikai pie viena, kāda Fedotova, bija piezīmēts: «par tēvu nekas nav zināms, bet piedzimis no saimes meitas Kapitolinas, tomēr labas dabas un nav zaglis». Visi šie sīkumi piešķīra sarakstam kādu sevišķu svaigumu: likās, ka zemnieki vēl vakar būtu dzīvojuši. Ilgi raudzīdamies viņu vārdos, viņš gara aizgrābtībā nopūzdamies sacīja: «Mani mīļie, cik jūs te esat sabāzti! ko jūs, mani dārgie, savā muižā esat darījuši? kā kūlušies?» Un viņa skatiens neviļus apstājās pie kāda uzvārda, tas bija pazīstamais Pēteris Savelievičs Negoda- sile, kas kādreiz bija piederējis muižniecei Korobočkai. Viņš atkal nenocietās, neizsaucies: «Ek, cik garš, visu rindu aizņēmis! Vai tu esi bijis meistars vai vienkāršs zemnieks un kāda nāve tevi aiznesusi? vai krogā, vai uz ceļa tevi, aiz- snaudušos, sabraukuši neveikli braucēji? — Stepans Probka, namdaris, liels sātības mīļotājs. A! lūk, viņš, Stepans Probka, lūk, tas milzis, kas būtu gvardijā derējis! Laikam gan būs izstaigājis visas guberņas ar cirvi aiz jostas un zābakiem pār plecu, ēdis par grasi maizes un par kapeiku žāvētas zivis, bet makā droši vien katru reizi atnesis mājās pa simt rubļu, bet varbūt arī tūkstoš rubļu asignaciju iešuva nātnajās biksēs vai iebāza zābakā, — kur tu dabūji savu galu? Vai lielākas peļņas dēļ biji baznīcas tornī uzlīdis vai varbūt arī uz paša krusta uzrāpies un, paslīdējis uz šķērskoka, no turienes nogāzies zemē, un tikai kāds tev blakus stāvošs tēvocis Michejs, pakausi kasīdams, piebilda: «Ek Vaoa, kā tev izgāja!» bet pats, ar virvi aptinies, līda tavā vietā. Maksims Teļatņikovs, kurpnieks. Hē, kurpnieks! piedzēris kā kurpnieks, saka paruna. Pazīstu, pazīstu tevi, balodīt; ja gribi, izstāstīšu visu tavu dzīves gājumu: tu mācījies pie vācieša, kas jūs visus kopā baroja, par neakuratību kūla ar Fiksnu pa muguru un nelaida uz ielas dauzīties, un tu biji brīnums, bet ne kurpnieks, un nevarēja vācietis tevi be'gt slavēt, ar sievu vai kamradu runājot. Bet tiklīdz mācības laiks beidzās: «Nu, tagad pats iegādāšos sev mājiņu, — tu teici, — un ne tā kā vācietis, kas vāc naudu pa kapeikām, bet pēkšņi uz reizi kļūšu bagāts.» Un, lūk, kungam samaksājis labu obroku, tu atvēri bodi un, pieņēmis veselu kaudzi pasūtījumus, sāki strādāt. Tu nopirki puspuvušas, trīsreiz lētākas ādas un, patiesi, divreiz vairāk pelnīji uz katra zābaka, bet pēc pāris nedēļām visi tavi šūtie zābaki saira, un tiki neģēlīgi nogānīts. Un, lūk, tava bode kļuva arvien tukšāka, un tu sāki dzert un pa ielām vārtīties, kurnēdams! «Nē, slikti pasaulē! krievu cilvēkam nav dzīves, visur vācieši ceļā stājas.» «Kas par zemnieku: Elizabetes Zvirbulis. Kad tu izčibētu: bāba' kā tā te iekļuvusi? Neģēlis