Sobakevičs ir te piekrāpa!» Cičikovam bija taisnība; tā patiesi bija sieviete. Kā viņa te iekļuvusi — nav zināms, bet viņa bija tik veikli ierakstīta, ka no tālienes viņu varēja noturēt par vīrieti un vārds pat beidzās uz «s», tas ir, nebija rakstīts Elizabete, bet Elizabets. Tomēr viņš to neņēma vērā un tūliņ viņu izsvītroja. «Grigorijs Brauc-neaizbrauksi! Kas tu biji par cilvēku? Vai ar šķūtīm nodarbojies un, trijjūgu ar mašas klātu kulbu iegādājies, uz visiem laikiem atsacījies no mājas un no dzimtā pavarda un sāki braukāt ar uzpircējiem pa gada tirgiem? Vai uz ceļa tu dievam dvēseli atdevi, jeb vai tevi nožmiedza tavi paša draugi kaut kādas resnas sar- kanvaidzes zaldatienes dēļ, vai varbūt kādam meža klaidonim iepatika tavi ādas cimdi un mazo, bet stipro zirgu trijjūgs, vai varbūt tu pats, uz lāviņas gulēdams, domāji, domāji īm ne no šā, ne no tā iegriezies krogā, bet pēc tam taisni āliņģī, un ne gailis vairs pakaļ nedzied. Ak, krievu ļaudis! tie nemīl mirt dabiskā nāvē! Bet ko jūs, mani balodīši?» viņš turpināja, pievērsdamies papīriņam, kur bija pierakstītas Pļuškina aizbēgušās dvēseles, «kaut gan jūs vēl esat dzīvi, bet kāda no jums jēga! tādi paši kā mirušie, un kur gan skraida tagad jūsu žiglās kājas? Vai jums bija slikti pie Pļuškina vai arī, vienkārši, patikšanas pēc blandāties pa mežiem un aplaupāt ceļiniekus? Vai cietumos sēžat, jeb vai esat piemetušies pie citiem kungiem un arat zemi? Jeremejs, Karakins, Nikita Blandonis, viņa dēls Antons Blandonis — jau no vārda var redzēt, ka tie labi vazaņķi. Popovs, saimes cilvēks, droši vien prata lasīt un rakstīt; nazi, es domāju, nebūs ņēmis rokā, bet itin labi pārticis kā godīgs zaglis. Bet, lūk, tev nebija pases un tevi saķēra kapteinis ispravņiks. Tu droši stāvi viņa priekšā. Kā cilvēks esi? jautā kapteinis ispravņiks, pateicis tev pie šīs ķibeles kādu stipru vārdu. «Tāda nu tāda muižnieka,» tu dūšīgi atbildi. Kā tu te esi ticis? jautā kapteinis ispravņiks. «Esmu atlaists par obroku,» tu atbildi bez stomīšanās. Kur tava pase? «Pie mana tagadējā saimnieka, pie pilsoņa Pimenova». Pasaukt Pimenovu! Vai tu esi Pimenovs? «Es esmu Pimenovs.» Vai viņš tev iedeva savu pasi? «Nē, viņš man nekādu pasi nav devis.» Ko tad tu melo? saka kapteinis ispravņiks, pielikdams kādu stipru vārdu. «Taisni tā,» tu droši atbildi: «es viņam neesmu devis, tāpēc ka pārnācu vēlu mājās, bet iedevu zvaniķim Antipam Prochorovam paglabāt.» Pasauciet zvaniķi! Vai viņš tev iedeva pasi? «Nē, neesmu no viņa nekādu pasi saņēmis.» Ko tad tu atkal melo! saka kapteinis ispravņiks, pastiprinādams runu ar vienu otru stipru vārdu. Kur tad ir tava pase? «Man tā bija,» tu izveicīgi izskaidro: «bet laikam man tā ceļā būs izkritusi.» Bet zaldata šineli, saka kapteinis ispravņiks, piedevām atkal tevi ar spēcīgu vārdu pamielodams, kāpēc nozagi? un kādēļ mācītājam lādi ar vara naudu nocēli? «Nebūt nē,» tu turies pretī: «zadzis savā mūžā vēl nekad neesmu.» Bet kāpēc tad šineli pie tevis atrada? «Nevaru zināt: laikam to kāds cits būs atnesis.» Ak tu bestija, bestija! saka kapteinis ispravņiks, galvu grozīdams un rokas sānos iespiezdams. Lieciet viņu važās un vediet uz cietumu. «Lai notiek! es ar prieku,» tu atbildi. Un, lūk, tabakas dozi no kabatas izvilcis, tu draudzīgi pacienā tos divus invalidus, kas tev iekaļ kājas važās, un izjautā viņus, vai jau sen viņi kamēr no dienesta pārnākuši un kādā karā bijuši. Un, lūk, tu dzīvo cietumā, kamēr tiesa izmeklē tavu lietu. Un tiesa spriež: viņš jāaizsūta no Carevokokšaiskas uz tādas un tādas pilsētas cietumu, bet tā tiesa spriež: viņš jāaizsūta uz kaut kādu Vesjegonsku; un tu ceļo no viena cietuma uz otru, un, jauno dzīves vietu aplūkodams, saki: «Nē, Vesjegonskas cietums ir tīrāks: tur tik daudz telpas, ka var iet pat rotaļās, un ļaužu arī tur vairāk!» Abakums Firovs! kas tu esi, brāl? kur, pa kādām vietām blandies? Vai esi devies uz Volgu un iemīlējis brīvību, piestādamies pie strūdziniekiem? …» Te Čičikovs apstājās un mazliet kļuva domīgs. Par ko viņš domāja? Vai viņš domāja par Abakuma Firova likteni, vai kļuva domīgs tāpat ne no šā, ne no tā, kā nogrimst domās katrs krievu cilvēks, vienalga, cik tas vecs, kādas činas un kādas turības, kad tam ienāk prātā plašā, jautrā dzīve. Un patiesi, kur tagad ir Firovs? dzīvo jautri un trokšņaini labības ostā, salīdzis ar uzpircējiem. Ar puķēm un lentēm pie cepurēm viss strūdzinieku pulks līksmo un priecājas, atvadoties no slaidām, staltām mīļākām un sievām, kas izgreznojušās monētām un lentēm; viss lauks virmo dziesmās un rotaļās, bet nesēji pa to laiku kliedzot, lamājoties un uzmudinot, ar āķi uzvēluši sev uz muguras pa deviņiem pudiem, ar troksni ber zirņus un kviešus dziļos kuģos vai piekrauj tos ar auzu un miežu maisiem, bet pa visu laukumu tālu redzami maisi, kas kā lielgabalu lodes savelti lielās, piramidām līdzīgās kaudzēs, un milzīgs izskatās viss šis labības arsenals, kamēr visi kuģi piepildīti un šī bezgalīgā flote aizpeldēs kā zosis rindā, līdz ar pavasara ledus gabaliem. Tur jūs, strūdzinieki, dabūsiet izstrādāties! un draudzīgi, tāpat kā pirms tam uzdzīvojāt un trakojāt, tā tagad ķersieties pie darba un pūlēm, velkot valgu, ar vienu bezgalīgu kā Krievija dziesmu.