«Ehe, he! pulkstenis jau divpadsmit!» beidzot sacīja Čičikovs, uz pulksteni paskatījies: «Kā tad es tā tūļājos? l?n kaut jel būtu darbu darījis, bet ne no šā, ne no tā, papriekšu sāka muldēt niekus, bet pēc tam ieslīgu domās. Nudien, esmu gan muļķis!» To teicis, viņš pārmainīja savu skotu apģērbu pret eiropiešu, sasprādzēja labi stipri savu apaļo vēderu, iesmaržojās ar odekolonu, paņēma siltu cepuri un ar papīriem azotī devās uz civillietu palatu apstiprināt pirkšanas līgumus. Viņš steidzās ne tāpēc, ka baidījās nosebot„ novēlot viņš nebaidījās, jo priekšsēdētājs bija pazīstams cilvēks un tas varēja darba laiku pēc viņa vēlēšanās pagarināt vai paīsināt, līdzīgi veclaiku Homēra Zevam, kas darīja dienas garākas un uzsūtīja bez laika naktis, skatoties pēc tā, vai viņa mīļajiem varoņiem vajadzēja cīņu beigt, jeb vai tiem bija jādod vaļa izkauties, bet viņš pats juta vēlēšanos, cik ātri vien iespējams, vest lietu galā; kamēr tā nebija izbeigta, viņš jutās nemierīgi un neērti; arvien nāca prātā, ka viņa dvēseles nav gluži īstas un ka līdzīgos gadījumos tāda nasta jāsviež drīzāk no pleciem zemē. Ar lāčādu izode- rētu brūnas vadmalas kažoku plecos, par visu to domādams, viņš vēl nebija paspējis iziet uz ielas, kad pie paša šķērsielas stūra satikās krūtīs ar kādu kungu tādā pašā brūnas vadmalas segtā lāčādas kažokā un siltā ziemas cepurē ar ausīm. Kungs iekliedzās, tas bija Maņilovs. Viņi tūliņ krita viens otra apkampienos un minūtes piecas palika tādā stāvoklī uz ielas. Skūpsti no abām pusēm bija tik stipri, ka abiem gandrīz visu dienu sāpēja priekšzobi. No priekiem Maņilovam palika sejā tikai deguns un lūpas, acis pavisam izzuda. Ap ceturtdaļstundas viņš ar abām rokām turēja Čičikova roku un to briesmīgi sasildīja. Vissmalkākos un vispatīkamākos vārdos viņš stāstīja, kā steidzies šurp apkampt Pāvelu Ivanoviču; savu runu viņš beidza ar tādu komplimentu, kāds pieklājīgs vai vienīgi jaunavai, kuru aicina uz deju. Čičikovs atplēta muti, vēl pats nezinādams, kā pateikties, kad Maņilovs piepeši izvilka no kažoka papīru, satītu rullītī un sārtu lentīti pārsietu.
«Kas tas?»
«Zemnieki.»
«A!» viņš to tūliņ attina vaļā, pārlaida pār to acis un izbrīnījās par tīro un glīto rokrakstu. «Skaisti norakstīts,» viņš sacīja: «nevajag ne pārrakstīt. Un vēl zīmēts izrotājums gar malām! kas to tik mākslīgi zīmējis?»
«Nu, jel nejautājiet,» Maņilovs atbildēja.
«Jūs?»
«Sieva.»
«Ak mans dievs! nudien, man kauns, ka esmu Jūs lā apgrūtinājis.»
«Pāvela Ivanoviča labā man nav apgrūtinājumu.»
Čičikovs atzinībā paklanījās. Dabūjis zināt, ka viņš iH uz palatu apstiprināt pirkšanas līgumus, Maņilovs izsūci ja vēlēšanos iet viņam līdzi. Draugi saķērās rokās un aizgāja kopā. Pie katra mazākā nelīdzenuma vai paaugstinājuma, vai pakāpiena Maņilovs pieturēja Čičikovu un gandrīz pacēla ar roku uz augšu, patīkami smaidot piebilzdam3, ka neļaušot Pāvelam Ivanovičam kājas nodauzīt. Cičikovam bija neērti, viņš nezināja, kā pateikties, jo apzinājās, ka bija mazliet par smagu. Viens otram pakalpodami, viņi beidzot sasniedza laukumu, kur atradās iestādes: liels trīsstāvu akmens nams, gluži balts kā krīts, lai norādītu uz tanī kalpojošo amatu vīru dvēseles skaidrību, citas ēkas uz laukuma nevarēja mēroties ar mūra namu lielumā. Tur bija: sarga būda, pie kuras stāvēja zaldats ar šauteni, divas trīs ormaņu biržas un beidzot gari žogi ar pazīstamiem žogu uzrakstiem un ar krītu un ogli uzķēpātiem zīmējumiem; vairāk nekā nebija uz šī vientuļā vai, kā pie mums izsakās, skaistā laukuma. Pa otrā un trešā stāva logiem bija izbāzuši savas galvas Temidas neuzpērkamie priesteri un tanī pašā acumirklī pazuda, acīm redzot tajā brīdī istabā ienāca priekšnieks. Draugi neuzkāpa, bet uzskrēja pa kāpnēm, tāpēc ka Čičikovs, gribēdams tikt vaļā no Maņilova pieturēšanas, paātrināja soli, bet Maņiiovs arī no savas puses steidzās uz priekšu, cenzdamies neļaut Cičikovam nogurt, un tāpēc abi ļoti stipri elsoja, kad iegāja tumšajā gaitenī. Ne gaiteņos, ne istabās viņu skatienu nepārsteidza tīrība. Tad par to vēl nerūpējās; un tas, kas bija netīrs, tāpat arī palika netīrs, nepieņemdams pievilcīgāku izskatu. Temida, vienkārši, kāda bija, negližē uti chalatā pieņēma viesus. Vajadzētu gan aprakstīt kancelejas istabas, pa kurām gāja mūsu varoņi, bet autors izjūt lielu kautrību pret visām iestādēm. Ja arī viņam bija gadījies iet pa tām, kad tās ir spožas un uzpostas ar lakotām grīdām un galdiem, viņš, pazemīgi acis uz zemi nolaidis, centās izskriet caur tām, cik ātri vien iespējams, un tāpēc nemaz nezina, kāda tur labklājība un uzplaukums Mūsu varoņi redzēja daudz papīru, gan melnrakstā, gan glīti aprakstītu, noliektas galvas, platus pakaušus, frakas, svārkus pēc guberņas modes un pat kādu ļoti acīs durošos gaiši pelēku kamzoli, kurš, galvu sāņus noliecis un to gandrīz uzlicis uz papīra, veikli un platiem vēzieniem pārrakstīja kaut kādu protokolu par zemes atsavināšanu vai par kādas muižas izūtrupēšanu, ko sagrābis kāds mierīgs muižnieks, kas visu m«žu nodzīvojis, atrazdamies zem tiesas, tās paspārnē bērnus un mazbērnus pieredzēdams; laiku pa laikam bija arī dzirdami īsi, aizsmakušās balsīs izsacīti teikumi: «Padodiet, Fedosej Fedosejevič, akti Nr. 368!» — «Jūs arvien kaut kur nobāžat kroņa tintnīcas korķi!» Dažreiz dižāka balss, piederoša, bez šaubām, kādam priekšniekam, pavēloši atskanēja: «Se, pārraksti! ja ne, novilks tev zābakus, un nosēdēsi man sešas dienas neēdis.» Troksnis, ko sacēla spalvas, bija liels un izlikās, it kā vairāk žagaru vezumu brauktu pa mežu, kurš klāts par ceturtdaļas aršinu ar izkaltušām lapām.