Čičikovs un Maņilovs piegāja pie pirmā galda, kur sēdēja divi gados vēl jauni ierēdņi, un jautāja: «Atļaujiet uzzināt, kur te notiek pirkšanas līgumu apstiprināšana?»
«Bet ko jums vajag?» jautāja abi ierēdņi atgriezušies.
«Man jāiesniedz lūgums.»
«Bet ko jūs esat pirkuši?»
«Es vispirms vēlētos zināt, kur līgumu galds, še vai citā vietā?»
«Sakiet papriekšu, ko esat pirkuši un par kādu cenu, tad mēs jums tūliņ teiksim; bet citādi nevar zināt.»
Čičikovs tūliņ redzēja, ka ierēdņi bija it vienkārši ziņkārīgi, līdzīgi visiem jauniem ierēdņiem, un gribēja sev un saviem darbiem piešķirt lielāku svaru un nozīmi.
«Paklausieties, mīļie!» viņš sacīja: «es it labi zinu, ka visas darīšanas, kas zīmējas uz līgumiem, vienalga par kādu cenu, notiek vienā vietā, un tāpēc lūdzu parādīt mums galdu, bet, ja jūs nezināt, kas te kur notiek, tad mēs prasīsim citiem.» Ierēdņi uz to nekā neatbildēja, viens no viņiem tikai ar pirkstu pabadīja uz istabas kaktu, kur pie galda sēdēja kāds vecis un atzīmēja kaut kādus papīrus. Čičikovs ar Maņilovu pa galda starpām gāja taisiv pie viņa. Vecis strādāja ļoti cītīgi.
«Atļaujiet uzzināt,» teica Čičikovs paklanīdamies: «vai te ir līgumu lietas?»
Vecis pacēla acis un atbildēja pa balsieniem: «Še nav līgumu lietas.»
«Bet kur tad?»
«Tas ir līgumu ekspedicijā.»
«Bet kur tad ir līgumu ekspedicijā?»
«Pie Ivana Antonoviča.»
«Bet kur tad ir Ivans Antonovičs?»
Vecis norādīja ar pirkstu uz otru istabas kaktu. Čičikovs ar Maņilovu gāja pie Ivana Antonoviča. Ivans Antonovičs jau uzmeta viņiem vienu aci un šķībi viņus aplūkoja, bet tūliņ nogrima rakstīšanā vēl cītīgāk.
«Atļaujiet uzzināt,» teica Čičikovs palocīdamies: «vai še ir ligumu galds?»
Ivans Antonovičs likās nekā nedzirdam un, nekā neatbildējis, pilnīgi nogrima papīros. Tūliņ varēja redzēt, ka tas jau ir labi piedzīvojis cilvēks, ne tāds kā kāds jauns pļāpa un auša. Ivanam Antonovičam, likās, bija tālu pāri par četrdesmit gadiem; viņam bija melni, biezi mati; viņa sejas vidusdaļa bija padevusies uz priekšu un izvērsās degunā, vārdu sakot, tā bija seja, ko mēdz nosaukt par suņa purnu.
«Atļaujiet uzzināt, vai te ir līgumu ekspedicijā?» teica Čičikovs.
«Te,» atbildēja Ivans Antonovičs, savu suņa purnu pagriezdams, un atkal turpināja rakstīt.
«Man, lūk, tāda lieta: esmu pircis no dažiem šī apriņķa īpašniekiem zemniekus ar pārvietošanu: pirkšanas līgums jau ir gatavs, tas tik vēl jāapstiprina.»
«Vai pārdevēji ir atnākuši?»
«Daži ir, bet no citiem ir pilnvaras.»
«Un vai lūgumrakstu atnesāt?»
«Lūgumrakstu arī atnesu. Es gribētu … man jāsteidzas .. . vai piemēram, nevarētu šodien lietu nobeigt?»
«Jā, šodien! šodien nevar,» atbildēja Ivans Antonovičs: «Vēl jāpārliecinās, vai nav kādi aizliegumi.»
«Kas attiecas uz to, lai lietu paātrinātu, tad priekšsēdētājs, Ivans Grigorjevičs, man ir liels draugs …»
«Jā, bet Ivans Grigorjevičs nav viens; ir jau citi arī,» teica bargi Ivans Antonovičs.
Čičikovs saprata, kādu āķi izmeta Ivans Antonovičs, un sacīja: «Citiem arī nebūs jāsūdzas; es pats esmu dienējis, to lietu pazīstu …»
«Ejiet pie Ivana Grigorjeviča,» teica Ivans Antonovičs drusku laipnākā balsī. «Lai viņš tikai izdod pavēli, kam nākas, un mēs jau lietu neaizkavēsim.»
Čičikovs izvilka no kabatas naudas zīmi un nolika Ivanam Antonovičam priekšā, bet tas to nemaz neievēroja un tūliņ uzlika tai grāmatu. Čičikovs gribēja uz to viņam norādīt, bet Ivans Antonovičs ar galvas mājienu lika saprast, ka rādīt nevajag.
«Lūk, viņš jūs aizvadīs līdz kancelejai,» Ivans Antonovičs sacīja, ar galvu pamādams, un viens no taisnības dievu kalpotājiem, kas atradās turpat, ar tādu centību upurēdams Temidai, ka elkoņos abas piedurknes bija pārplīsušas un no turienes jau sen rēgojās odere, par ko savā laikā bija ticis par kolēģiju reģistratoru, pakalpoja mūsu draugiem, kā kādreiz Virgilijs bija pakalpojis Dantem, un ieveda viņus kancelejā, kurā bija tikai liels atzveltnes krēsls un tanī aiz galda kā saule spoguļa' un divu biezu grāmatu priekšā sēdēja priekšsēdētājs. Sajā vietā jaunais Virgilijs izjuta tādu godbijību, ka neparko nedrīkstēja spert tur savu kāju, un pagriezās atpakaļ, parādīdams savu kā mašu noberzēto muguru, pie kuras diezin kur bija pielipusi kāda vistas spalva. Kancelejas zālē iegājuši» viņi redzēja, ka priekšsēdētājs nebija viens, viņam blakus, spoguļa gluži apslēpts, sēdēja Sobakevičs. Viesu ierašanās izraisīja izsaucienu, valdības krēsls tika ar troksni atbīdīts. Sobakevičs arī piecēlās no krēsla un nu bija redzams no visām pusēm līdz ar savām garajām piedurknēm. Priekšsēdētājs saņēma Čičikovu savos apkampienos, un kancelejā atskanēja skūpsti;