«Bet kādēļ tad jūs nesakāt Ivanam Grigorjevičam,» ierunājās Sobakevičs: «ko jūs īpaši esat pircis: bet jūs, Ivan Grigorjevič, kādēļ jūs neprasāt, ko viņš īsti iemantojis? Kas par ļaudīm! tīrais zelts! Es taču viņam pārdevu arī kariešu taisītāju Michejevu.»
«Nē, vai patiesi arī Michejevu pārdevāt?» priekšsēdētājs brīnījās. «Kariešu taisītāju Michejevu pazīstu: slavens meistars; viņš man drošku pārlaboja. Bet paga, kā tad… Jūs taču man sacījāt, ka viņš miris …»
«Kas, Michejevs miris?» teica Sobakevičs, ne druskas neapjucis. «Viņa brālis gan nomira, bet viņš vēl šodien dzīvo un ir veselīgāks nekā agrāk. Vēl nesen tādu puskarieti uztaisīja, kādu visā Maskavā neatradīsiet. Pēc būtības viņam vajadzētu tikai ķeizaram strādāt.»
«Jā, Michejevs ir slavens meistars,» priekšsēdētājs teica: «un es brīnos, ka jūs varējāt no viņa šķirties.»
«It kā viens Michejevs vien būtu! Kur tad namdaris Stepans Probka, mūrnieks Miluškins, kurpnieks Maksims Teļatņikovs, taču visi aizgāja, visus pārdevu!» Bet kad priekšsēdētājs prasīja, kādēļ tad viņi aizgājuši, būdami saimniecībā tik vajadzīgi cilvēki un tādi meistari, Sobakevičs, ar roku atmezdams, atbildēja: «A! tā ne no šā, ne tā uznāca dumjība: domāju, kas ir, pārdošu un aiz muļķības arī pārdevu!» To teicis, viņš nokāra galvu tā, it kā pats nožēlotu šo lietu, un piebilda: «Lūk, jau cilvēkam mati sirmi metas, bet vēl nav pie prāta ticis.»
«Bet atļaujiet, Pāvel Ivanovič,» priekšsēdētājs sacīja, «kā tad jūs pērkat zemniekus bez zemes? vai uz pārvietošanu?»
«Uz pārvietošanu.»
«Nu, ja uz pārvietošanu, tā cita lieta. Bet uz kurieni?»
«Uz … uz Chersonas guberņu.»
«O, tur laba zeme!» sacīja priekšsēdētājs un atzinīgi atsaucās par turienes lielo zāli.
«Bet vai zemes pietiekošā daudzumā?»
«Pietiekošā, tik, cik vajag nopirktiem zemniekiem.»
«Vai upe vai dīķis?»
«Upe. Kaut gan arī dīķis ir.» To teicis, Čičikovs neviļus paskatījās uz Sobakeviču, un kaut gan Sobakevičs kā agrāk sēdēja nekustīgi, bet viņam izlikās, ka viņam sejā ir rakstīts: «Oi, kā tu melo! diezin, vai ir upe un dīķis un tāpat arī zeme.»
Kamēr turpinājās sarunas, pamazām sāka salasīties liecinieki: lasītājam pazīstamais prokurors mirkšķinātājs, slimnīcu valdes inspektors, Truchačevskis, Beguškins un citi, kas pēc Sobakeviča vārdiem lieki apgrūtināja zemi. Daudzi 110 viņiem Cičikovam bija gluži nepazīstami: iztrūkstošie bija pieaicināti no palatas ierēdņiem. Atveda ne tikvien proto- popa Kirita tēva dēlu, bet arī pašu protopopu. Katrs liecinieks parakstījās visā savā cienībā ar visām činām, kāds pagrieza savu vārdu šķībi uz vienu, kāds uz otru pusi, kāds ar kājām gaisā, vilkdams tādus burtus, kādi krievu alfabētā vēl nekad nebija redzēti. Pazīstamais Ivans Antonovičs izdarīja visu ļoti žigli, līgumi bija pierakstīti, atzīmēti, grāmatās un, kur pienākas, ierakstīti, saņemts likumīgais pus procents un par izsludināšanu Ziņotājā, un Cičikovam bija ļoti maz jāmaksā. Priekšsēdētājs bija pat pavēlējis no nodokļa naudas ņemt tikai pusi, bet otru pusi, nezin kāpēc uzrēķināt kādam citam lūdzējam.
«Tā,» teica priekšsēdētājs, kad viss bija gatavs: «vēl tikai atliek pirkumu apslacīt.»
«Es esmu ar mieru,» teica Čičikovs. «Jums tikai jānosaka laiks. Būtu grēks no manas puses, ja tādai patīkamai sabiedrībai neliktu attaisīt vienu otru pudeli putojošā.»
«Nē, jūs nepareizi sapratāt: putojošo mēs paši apgādāsim,» teica priekšsēdētājs, «tas mūsu pienākums. Jūs esat mūsu viesis: mūsu pienākums jūs pacienāt. Vai zināt ko, kungi! Pagaidām mēs, lūk, ko izdarīsim: visi, cik te esam, dosimies pie policijmeistara; viņš mums ir brīnumdaris: gar zivju rindu vai pagrabu garām ejot, viņam tikai vajag pamirkšķināt, un mēs, vai zināt, kā pamielosimies! un pie šās okazijas varēsim arī vistu saspēlēt.»
No tāda priekšlikuma neviens nevarēja atsacīties. Par zivju rindām tikai dzirdot, liecinieki jau sajuta apetitu; tūliņ visi paņēma cepures, un sēde beidzās. Viņiem caur kanceleju ejot, Ivans Antonovičs, suņa purns, godbijīgi paklanījies, Cičikovam paklusu teica:
«Zemniekus nopirkāt par simt tūkstoš rubļiem, bet par pūlēm iedevāt tikai vienu balto.»
«Nu, kas nu tie par zemniekiem,» Čičikovs viņam tāpat čukstoši atbildēja: «pavisam nelietderīgi un mazvērtīgi ļaudis, nav ne pus tik daudz vērts.» Ivans Antonovičs noprata, ka apmeklētājs cietas dabas cilvēks un vairāk nedos.
«Bet cik jūs maksājāt Pļuškinam par dvēseli?» Sobakevičs iečukstēja viņam otrā ausī.
«Bet kādēļ pierakstījāt Zvirbuli?» Čičikovs uz to viņam atbildēja.
«Kādu Zvirbuli?» jautāja Sobakevičs.
«Nu, sievieti, Elizabeti Zvirbuli, un vēl burtu «s» galā pierakstījāt.»
«Nē, nekādu Zvirbuli neesmu pierakstījis,» atbildēja Sobakevičs un aizgāja pie citiem viesiem.
Viesi barā beidzot sasniedza policijmeistara māju. Policijmeistars tiešām bija brīnumdaris: tiklīdz viņš izdzirda, kas par lietu, tanī pašā acumirklī pasauca kvartala uzraugu, veiklu vīru laķētos botfortos, un, kā likās, iečukstēja tam ausī tikai divus vārdus un tikai piebilda: saproti! bet jau otrā istabā, kamēr viesi spēlēja vistu, uz galda parādījās beluga, store, lasis, kaviars — presēts un svaigi sālīts, siļķes, sevruga, sieri, žāvētas mēles, žāvētas stores mugura, kas viss bija nācis no zivju rindas. Pēc tam parādījās piedevas no saimnieces puses, virtuves ražojumi: viens pīrāgs no galvas, kur bija iegājuši deviņi pudi smagās stores skrim- stala un vaigi, otrs pīrāgs, pildīts ar gailenēm, pīrādziņi ar gaļu un sīpoliem, sviestā cepti rauši, kompots. Policijmeistars savā ziņā bija pilsētas tēvs un labdaris. Pilsoņu vidū viņš bija kā savā ģimenē un pa veikaliem staigāja kā pa savu pieliekamo kambari. Vispār, kā mēdz sacīt, viņš sēdēja savā vietā un saprata savu amatu uz to labāko. Grūti pat bija izšķirt, vai viņš bija radīts vietas dēļ vai vieta viņa dēj. Lieta bija tik gudri izkārtota, ka viņš saņēma divreiz lielākus ienākumus nekā viņa priekšgājēji, bet, starp citu, viņš bija ieguvis visas pilsētas mīlestību. Vispirms viņu mīlēja tirgotāji, taisni par to, ka nebija lepns; un tiešām, viņš krustīja viņu bērnus, kūmojās ar viņiem un kaut gan dažbrīd viņus stipri plēsa, bet darīja to kaut kā ļoti veikli: gan paplikšķina pa plecu, ir pasmejas, ir ar tēju padzirda, pats apsolās iet dambretu saspēlēt, apjautājas par visu: kā stāv darīšanas un kā citādi. Ja dabū zināt, ka bērniņš saslimis, tad ieteic zāles, vārdu sakot, malacis! Ja brauc ar drošku, ieved kārtību, bet turpat arī teiks vienam otram: «Nu, kas ir, Michejič! vajadzētu kādu partiju saspēlēt.» — «Jā, Aleksej Ivanovič,» tas atbild, cepuri noņemdams, «derētu gan.» — «Nu, brāl lija Paramonič, atnāc pie manis aplūkot rikšotāju: laidīšu ar tavu skrieties, iejūdz savējo; pamēģināsim.» Tirgotājs, kurš bija jucis uz rikšotāju, par to tikai ar sevišķu, kā saka, prieku pasmaidīja un, bārdu glaudīdams, atbildēja: «Pamēģināsim, Aleksej Ivanovič!» Pat visi veikala puiši pēc paražas tādos brīžos bez cepurēm ar prieku skatījās viens otrā un it kā gribēja sacīt: «Aleksejs Ivanovičs labs cilvēks!» Ar vārdu, viņš bija ieguvis pilnīgu popularitāti, un tirgotāju domas bija tādas, ka Aleksejs Ivanovičs «kaut gan paņems, bet par to atkal viņš nevienu nenodos».