IeVērojis, ka uzkožamie jau gatavi, policijmeistars piedāvāja viesiem vistu beigt pēc brokasta, un visi iegāja tanī istabā, no kurienes plūstošā smarža jau sen patīkami kutināja viesu nāsis un kurā Sobakevičs jau sen bija lūkojies pa durvīm, no tālienes notēmējis stori, kas sāņus atradās uz lielās bļodas. Viesi vispirms izdzēra pa glāzītei degvīna, kam bija tāda tumša oliva krāsa, kāda ir vienīgi Sibirijas caurspīdīgajiem akmeņiem, no kā Krievijā taisa zīmogus, tad no visām pusēm ar dakšiņām sēdās pie galda, un katrs sāka rādīt, kā saka, savu raksturu un tieksmes, vai nu ķerdamies pie kaviara, vai pie lašiem, vai pie siera. Sobakevičs, tādus sīkumus nemaz neievērodams, pierīkojās storei, un, kamēr citi dzēra, sarunājās un ēda, viņš ceturtdaļstundā pievārēja to visu, un tad, kad policijmeistars par to atminējās un teica: «bet kā jums, kungi, patiks šis dabas produkts?» kopā ar citiem dakšiņām rokās tuvojās bļodai, tad ieraudzīja, ka no dabas produkta bija palikusi tikai aste; bet Sobakevičs izlikās tā, ka to nav viņš darījis, un, piegājis pie šķīvja, kas stāvēja tālāk no citiem, durstīja ar dakšiņu kādu mazu žāvētu zivtiņu. Stori nokopis, Sobakevičs atsēdās atzveltnes krēslā un vairs ne ēda, ne dzēra, bet tikai miedza un mirkšķināja acis. Policijmeistars, kā likās, nemīlēja taupīt vīna; tostiem nebija gala. Vispirms, kā lasītāji varbūt paši noskārtīs, uzdzēra jaunā Chersonas muižnieka veselībai, pēc tam viņa zemnieku labklājībai, to laimīgai pārceļošanai, tad viņa nākošās sievas, skaistules, veselībai, kas izraisīja uz mūsu varoņa lūpām tīkamu smaidu. Viņu apstāja no visām pusēm un cītīgi sāka lūgt, lai viņš vēl pāris nedēļas paliekot pilsētā: «Nē, Pāvel Ivanovič! kā gribat, tas iznāk tā kā tikai istabu izvēsināt: pārkāpj pār slieksni un projām! nē, jūs pie mums vēl kādu laiciņu padzīvojiet! Mēs jūs apprecināsim: vai nav tiesa, Ivan Grigorjevič, mēs viņu apsievosim?»
«Apprecināsim, apprecināsim!» priekšsēdētājs attrauca. «Variet spārdīties, kā gribat, ar rokām un kājām, mēs jūs apsievosim! Nē, mīļais, iekļuvāt pie mums, tad nežēlojieties. Mēs nemīlam jokot.»
«Nu, ko tad? kādēļ tad ar rokām un kājām spārdīties,» Čičikovs nosmīnēdams atbildēja: «precēšanās jau nav tāda lieta, lai spārdītos, būtu tikai līgava.»
«Arī līgava būs, kā tad nebūs, viss būs, viss, ko vien vēlaties!…»
«Nu, ja būs …»
«Bravo, paliks!» visi iekliedzās: «vivat, urrā, Pāvel Ivanovič! urrā!» Un visi gāja pie viņa ar pokāliem rokā saskandināt. Čičikovs saskandināja ar visiem. «Nē; nē, vēlreiz!» sauca tie, kuri bija draiskulīgāki, un no jauna pieskandināja; pēc tam gāja trešo reizi skandināt, saskandināja arī trešo reizi. īsā laikā visiem kļuva neizsakāmi jautri. Priekšsēdētājs, kas tādos jautros brīžos bija ļoti mīļš, vairāk reizes apkampa Čičikovu un, sirsnīgu jūtu pārņemts, teica: «Sirsniņ, manu! māmulīt manu!» un, pat knipus sizdams, sāka ap viņu diet un dziedāt pazīstamo dziesmu: «Ak tu šāds un tāds, Komarinas zemnieciņ.» Pēc šampanieša dzēra Ungarijas vīnu, kas deva vēl vairāk spara un uzjautrināja sabiedrību. Par vistu galīgi aizmirsa; strīdējās, kliedza, sprieda par visu, par politiku, par karu un izsacīja brīvdomības, par kādām citā reizē paši būtu izkūluši savus bērnus. Turpat izsprieda daudz visvisādu sarežģītu jautājumu.
Čičikovs nekad nebija juties tik jautrs un, jau Iedomājies sevi par īstu Chersonas muižnieku, runāja par visādiem uzlabojumiem: par trīslauku saimniecību, par divu dvēseļu laimi un debešķīgo dzīvi, un sāka Sobakevičam dzejā skaitīt priekšā Vertera vēstuli Šarlotei, uz ko šis, atlaidies krēslā, tikai mirkšķināja acis, jo pēc stores sajuta lielu tieksmi uz miegu. Čičikovs arī pats nomanīja, ka kļuvis par daudz vaļīgs, palūdza ekipāžu un aizbrauca prokurora droškā. Prokurora kučieris, kā uz ceļa izrādījās, bija piedzīvojis puisis, tāpēc ka grožus turēja tikai vienā rokā, bet ar otru, atstiepis atpakaļ, pieturēja kungu. Tā Čičikovs prokurora droškā sasniedza viesnīcu, kur vēl ilgi viņš muldēja visādas blēņas: par gaišmatainu līgavu ar sarkaniem vaigiem un mazu bedrīti labā vaigā, par Chersonas muižu, kapitalu. Selifanam pat tika dotas dažas saimnieciskas pavēles sasaukt visus pārvietotos zemniekus, lai tos visus izsauktu pēc vārdiem. Selifans, klusu ciezdams, ļoti ilgi klausījās un pēc izgāja no istabas, sacīdams Petruškam: «ej, noģērb kungu!» Petruška sāka novilkt viņam zābakus un līdz ar tiem gandrīz novilka pašu kungu uz grīdas. Bet beidzot zābaki bija novilkti, kungs noģērbās, kā pienākas, un, brīdi pa nežēlīgi čīkstošo gultu izgrozījies, aizmiga kā īsts Chersonas muižnieks. Bet Petruška pēc tam iznesa gaitenī bikses un brūkleņu krāsas ar dzirksteli fraku, ko, uz koka drēbju karināmā uzstiepis, sāka dauzīt ar rīksti un suku, pieputinādams visu gaiteni. Taisīdamies tās jau likt pie malas, viņš paraudzījās no galerijas lejā un ieraudzīja Selifanu nākam no staļļa. Viņu skatieni sastapās, un viņi bez vārdiem saprata viens otru, kungs nolicies gulēt, tagad var kaut kur aiziet. Tūliņ, bikses un fraku istabā ienesis, Petruška nogāja lejā, un abi kopā aizgāja, ne vārda nerunādami par ceļošanas mērķi, bet ejot pļāpāja par kaut ko gluži citu. Tālu viņi neaizstaigāja: tieši pārgāja tikai pār ielu līdz viesnīcai pretī stāvošajam namam un iegāja pa zemām, nokūpējušām stikla durvīm, kas veda gandrīz pagrabā, kur jau pie koka galdiem sēdēja daudz dažādu: gan skūtām, gan neskūtām bārdām, gan bez- drēbes kažokos, gan gluži kreklos, gan arī frizēs šineļos. Ko Petruška ar Selifanu tur darīja, dievs zina, bet iznāca viņi no turienes pēc stundas, rokās saķērušies, pilnīgi klusu ciešot, izrādīdami viens otram lielu uzmanību un sargādami viens otru no dažādiem stūriem. Roku rokā, viens otru atbalstīdami, viņi veselu ceturtdaļu stundas rāpās pa trepēm uz augšu, beidzot pārvarēja tās un iegāja. Petruška brītiņu apstājās savas zemās gultas priekšā, pārdomādams, kā pie- klājīgāk apgulties, un apgulās pavisam šķērsu, tā ka kājas atspiedās uz grīdas. Arī Selifans nogulās tanī pašā gultā, galvu Petruškam uz vēdera uzlikdams un pavisam aizmirsis par to, ka viņam te nemaz nebija jāguļ, bet varbūt kaut kur kalpu istabā, ja ne stallī pie zirgiem. Abi tanī pašā acumirklī aizmiga, sākdami nedzirdēti stipri krākt, uz to kungs no otras istabas atbildēja ar smalku svilpošanu caur degunu. Drīz pēc viņiem viss apklusa, un viesnīcu apņēma dziļš miegs; uguns vēl spīdēja tikai vienā logā, kur dzīvoja kāds no Rjazaņas atbraucis poručiks, kas, kā redzams, bija liels zābaku draugs, tāpēc ka bija jau iegādājies četrus pārus un tagad nemitīgi pielaikoja piekto. Jau vairāk reižu viņš tuvojās gultai, lai tos novilktu un ietu gulēt, bet nekādi nevarēja: zāb( aki patiesi bija labi pašūti, un ilgi viņš vēl cilāja kājas un aplūkoja apbrīnojami glīti un pēc modes veidoto papēdi.