VIII NODAĻA
Cičikova pirkums kļuva par sarunu priekšmetu. Pilsētā visādi sprieda, prātoja, apcerēja, vai izdevīgi pirkt zemniekus ar pārvietošanu. Daudzas debates liecināja par teicamu priekšmeta saprašanu. «Zināms, daži sacīja, tas tā, par to jau nav ko strīdēties: zeme dienvidu guberņās tiešām laba un auglīga; bet kā Cičikova zemnieki iztiks bez ūdens? tur taču nav nevienas upes.» «Tas nu vēl nekas, ka nav ūdens, tas vēl nekas, Stepan Dmitrijevič, bet pārceļošana ir šaubīga lieta. Kas tad zemnieku nepazīst: jaunā zemē jāar un jāsēj, bet viņam nekā nav, ne istabas, ne sētas, aizbēgs, kā divreiz divi, tā nozibinās papēžiem, ka ir pēdas nesadzīsi.» «Nē. Aleksej Ivanovič, atļaujiet, atļaujiet, es tam nepiekrītu, ka jūs sakāt, ka Cičikovam zemnieki aizbēgs. Krievu cilvēks uz visa ko spējīgs un pierod pie ikviena klimata. Aizsūti viņu kaut uz Kamčatku un iedod tikai siltus cimdus, viņš sasitīs plaukstas, cirvi rokās un sāks celt sev jaunu istabu.» «Bet, Ivan Grigorjevič, tu kaut ko svarīgu nemaz neesi ievērojis: tu neesi jautājis, kādi ir Cičikova zemnieki. Tu aizmirsi, ka taču labu cilvēku muižnieks nepārdos; esmu gatavs galvu ieķīlāt, ja Cičikova zemnieki nav pēdējie zagļi un dzērāji, sliņķi un kaušļi.» «Tā, tā, tam es piekrītu, tas tiesa, neviens labus cilvēkus nepārdos, un Cičikova zemnieki ir dzērāji; bet jāievēro, ka tā jau ir tā morāle, tur jau slēpjas tā morāle: tagad viņi ir nelieši, bet, uz jaunu zemi pārceļojuši, pēkšņi var kļūt par teicamiem pavalstniekiem. Vai maz tādu piemēru ir bijis, kā dzīvē, tā arī vēsturē.» «Nekad, nekad,» lunāja kroņa fabriku pārvaldnieks, «ticiet, tas nekad nebūs. Jo Čičikova zemniekiem tagad būs divi stipri ienaidnieki. Pirmais ienaidnieks ir Mazkrievijas guberņu tuvums, kur kā zināms, ir brīva degvīna pārdošana. Es jums galvoju: divu nedēļu laikā viņi visi būs pārdzērušies. Otrs ienaidnieks ir pats pieradums pie vazaņķu dzīves, ko zemnieki katrā ziņā manto pa pārceļošanas laiku. Te tikai vajag, lai viņi vienmēr būtu Cičikova acu priekšā un lai viņš tos turētu stingrās rokās, dīdītu par katriem niekiem un lai nepaļautos uz citiem, bet lai pats personīgi, kur vajag, sadotu pa zobiem un pa kaklu.» «Kādēļ tad Cičikovam pašam pūlēties un dot pa kaklu, viņš jau var turēt pārvaldnieku.» «Jā, atrodiet vien pārvaldnieku: visi ir blēži!» «Blēži tāpēc, ka kungi nenodarbojas ar saimniecību.» «Tas tiesa!» daudzi uztvēra. «Ja kungs tikai pats kaut ko jēdz no saimniecības un māk ļaudis pazīt, viņam vienmēr būs labs pārvaldnieks.» Bet pārvaldnieks sacīja, ka bez 5000 nevar labu pārvaldnieku dabūt. Bet priekšsēdētājs sacīja, ka ir par 3000 var atrast. Bet pārvaldnieks sacīja: «Kur tad jūs tādu atradīsiet? vai savā degunā?» Bet priekšsēdētājs sacīja: «Nē, nevis degunā, bet šai pašā apriņķī, proti: Pēteris Petrovičs Samoilovs: lūk, pārvaldnieks, kāds vajadzīgs Cičikova zemniekiem!» Daudzi ļoti juta līdzi Cičikovam, un tik liela daudzuma zemnieku pārvietošana viņus ārkārtīgi biedēja; sāka stipri baidīties, ka tik neizceļas vai dumpis tādu nemierīgu ļaužu vidū, kādi ir Cičikova zemnieki. Policijmeistars uz to piezīmēja, ka par dumpi neesot ko baidīties, ka tā novēršanai esot kapteiņa ispravņika vara, ka kapteinim isprav- ņikam pašam nemaz nevajagot braukt, bet esot tikai jāaizsūta sava cepure, tad šī cepure viena pati aizdzīšot zemniekus līdz pašai viņu dzīves vietai! Daudzi izsacīja savas domas par to, kā iznīdēt dumpīgo garu, kas aptvēris Cičikova zemniekus. Domas bija visvisādas: bija tādas, kas pārlieku oda pēc militārās nežēlības un gandrīz vai pārliecīgas bardzības; bija tomēr arī tādas, no kurām dvesa lēnprātība. Pastmeistars piezīmēja, ka uz Cičikova pleciem gul svēts pienākums, ka viņš saviem zemniekiem dažā ziņā var kļūt par tēvu, pēc viņa izteiciena; ka viņam jārūpējas oar svētības pilno izglītību, un sakarā ar šo gadījumu ar lielu uzslavu atsaucās par Lankastera savstarpējās apmācības metodi.