Tā runāja un sprieda pilsētā, un daudzi aiz līdzjūtības izsacīja Cičikovam personīgi dažus no šiem padomiem, piedāvāja pat konvoju, lai zemniekus varētu bez briesmām nogādāt uz jauno dzīves vietu. Par padomiem Čičikovs pateicās, piebilzdams, ka vajadzības brīdī neaizmirsīšot tos izlietot, bet no konvoja stingri atsacījās, teikdams, ka tas pilnīgi nevajadzīgs, ka viņa pirktie zemnieki izcili mierīgas dabas, ka tie paši jut tieksmi labprātīgi pārceļot un ka dumpja viņu vidū nekādā ziņā nevar būt.
Visiem šiem spriedumiem un valodām tomēr bija vislabākie panākumi, kādus vien Čičikovs varēja gaidīt. Proti, izplatījās baumas, ka viņš esot ne vairāk, ne mazāk kā miljonārs. Kā pirmajā nodaļā redzējām, pilsētas iedzīvotāji ir bez tā bija Čičikovu no sirds iemīlējuši, bet tagad, tādām baumām izplatoties, iemīlēja vēl sirsnīgāk. Taisnību sakot, viņi visi bija labi ļaudis, dzīvoja savā starpā saticīgi, izturējās draudzīgi, un viņu sarunās arvien bija manāma kāda sevišķa vienkāršība un maigums: «mīļais draugs lija Iljič! paklausies, brāl Antipator Zacharjevič! … Tu samelojies, māmulīt Ivan Grigorjevič.» Pastmeistaru, ko sauca par Ivanu Andrejeviču, mēdza uzrunāt ar: «Sprechen Sie deutsch, Ivan Andreič?» vārdu sakot, visi izturējās kā vienas ģimenes locekļi. Daudzi no viņiem bija ne bez izglītības: palatas priekšsēdētājs zināja no galvas visu Zukovska Ludmilu, kas toreiz bija svaigs jaunums, un meistariski deklamēja dažas vietas, īpaši: «meži snauž un lejas dus», un vārdu «klus!» tā, ka patiesi izlikās, it kā ieleja aizmigusi; lielākas līdzības dēļ viņš tanī brīdī pat piemiedza acis. Pastmeistars visvairāk mīlēja filozofiju un čakli, pat pa naktīm, lasīja Junga naktis un Ekartshuzena Dabas noslēpumu atslēgu, no kurām taisīja plašus izrakstus, bet, kāda veida tie bija, tas nevienam nebija zināms. Taču viņš bija jokdaris, liels runātājs un mīlēja, kā pats mēdza teikt, izpušķot valodu. Bet izpušķoja viņš valodu ar daudziem vārdiem, kā: «mans kungs, šāds tāds, vai zināt, vai saprotat, varat iedomāties, tā sacīt, dažādā ziņā» un citiem, ko bārstīja maisiem; d: ezgan trāpīgi viņš izpušķoja savu runu arī mirkšķinot, vienu aci piemiedzot, kas viņa satiriskās piezīmes padarīja vēl asākas. Pārējie arī bija vairāk vai mazāk izglītoti ļaudis: viens lasīja Karamzinu, otrs Moskovskije Vedomosti, daži nelasīja gluži nekā. Dažs bija, ko sauc par siekstu, tas ir, cilvēks, ko varēja tikai ar bukņīšanu uz kaut ko iekustināt; dažs bija tāds miltu maiss, kas, kā saka, visu mūžu bija nogulējis uz sāniem un ko modināt bija veltīgas pūles: nekādā gadījumā necelsies. Pēc ārējā izskata spriežot, kā jau zināms, tiem nekā netrūka, diloņslima viņu vidū nebija. Visi bija tāda veida ļaudis, kurus viņu sievas maigās sarunās, kas notika divvientulībā, sauca par: klucīti, resnīti, puncīti, melnīti, kikī, žužu un tml. Bet vispār, tie bija labi ļaudis, viesmīlīgi, un cilvēks, kas ar viņiem bija iebaudījis sālsmaizi vai kādu vakaru pavadījis pie vista, jau kļuva tuvs, jo vairāk Čičikovs ar savām burvīgajām īpašībām un izturēšanos, kas patiesi zināja lielo noslēpumu, kā patikt. Viņi tā iemīlēja viņu, ka viņš nezināja līdzekli, kā tikt laukā no pilsētas, tik to vien viņš dzirdēja: nu, kaut nedēļu, vēl vienu nedēļiņu padzīvojiet pie mums, Pāvel Ivanovič! ar vārdu, viņš, tā sacīt, tika uz rokām nēsāts. Bet daudz ievērojamāks bija iespaids (pilnīgi pārsteidzošs apstāklis!), kādu Čičikovs atstāja uz dāmām. Lai to kaut kā darītu saprotamu, vajadzētu daudz stāstīt par pašām dāmām, par viņu sabiedrību, aprakstīt, tā sacīt, spilgtām krāsām viņu dvēseles īpašības; bet autoram tas ļoti grūti. No vienas puses, viņam to neatļauj darīt neaprobežotā cienība pret augstmaņu laulātām draudzenēm, bet, no otras puses… no otras puses, vienkārši grūti. N pilsētas dāmas bija… nē, nekādā ziņā nevaru; patiesi jūtu kautrību. Pie N pilsētas dāmām visievērojamākais bija tas… Pat dīvaini, nepavisam nekustas spalva, it kā būtu ar svinu pielieta. Lai jau paliek: par viņu raksturu acīm redzot jāļauj runāt tam, kam spilgtākas krāsas un vairāk to paletē, bet mēs pateiksim varbūt pāris vārdu par ārieni un par to, kas vairāk acīs duras. N pilsētas dāmas bija tās, ko sauc par prezentablām, un šai ziņā tās droši varēja nostādīt par priekšzīmi visām citām. Kas attiecas uz to, kā uzvesties, ieturēt toni, uzturēt etiķeti, ievērot vissmalkāko pieklājību, bet it sevišķi ievērot modi vispēdējos sīkumos, tad te viņas pat pārspēja Pēterburgas un Maskavas dāmas. Viņas ģērbās ar lielu gaumi, braukāja pa pilsētu karietē pēc pēdējās modes' priekšrakstiem, uz pakaļkāpšļa šūpojās sulainis livrejā ar zelta pozamentiem. Vizitkarte, kaut arī tā būtu rakstīta uz krusta divinieka vai kārava dūža, tomēr bija ļoti svēta lieta. Tās dēļ divas dāmas, lielas draudzenes un pat radinieces, galīgi sanaidojās tieši par to, ka viena no viņām bija mankējusi pretviziti. Un lai kā pēc tam centās vīri un radinieki viņas samierināt, bet nē, izrādījās, ka pasaulē viss iespējams, tikai viena lieta neiespējama: samierināt divas dāmas, kas sanaidojušās par vizites neievērošanu. Un tā arī abas dāmas palika iešķības viena pret otru, kā pilsētas sabiedrība mēdza runāt. Kas attiecas uz tieksmi būt pirmajā vietā, tad te arī risinājās daudz visai spriegu scēnu, kas dažreiz ietekmēja vīrus būt īsti cēliem bruņiniekiem un iejaukties. Divkaujas, protams, viņu starpā nenotika, jo visi bija civili ierēdņi, bet par to viens otram, kur vien varēja, pūlējās sariebt, kas, kā zināms, dažreiz ir daudz smagāk nekā divkauja. Tikumības ziņā N pilsētas dāmas bija stingras, viņas juta cēlas dusmas pret visu, kas netikumīgs un piedauzīgs, bez kādas žēlastības sodīja ikvienu vājību. Ja arī viņu starpā kaut kas, kā mēdz teikt, šis vai tas notika, tad tas notika slepenībā, tā ka nekas nebija zināms, ka kas notiek; tika saglabāta pilnā mērā cieņa, un arī virs tā bija sagatavots, ka, ja arī redzēja, šo vai to vai dzirdēja par to, tikai īsi un prātīgi atbildēja ar sakāmvārdu: kam kāda daļa, ja kūms ar kūmu draudzējas? Vēl arī jāsaka, ka, līdzīgi daudzām Pēterburgas dāmām, N pilsētas dāmas izcēlās ar neparastu uzmanību un pieklājību vārdos un izteicienos. Nekad viņas neteica: es izšņaucu degunu, es nosvīdu, es nospļāvos, bet runāja: es atviegloju sev degunu, man bija jālieto kabatas lakats. Nekādā ziņā nevarēja teikt: šī glāze vai šis šķīvis smird. Un pat nevarēja nekā tāda teikt, kas to atgādinātu, bet tā vietā runāja: šī glāze nelabi uzvedas vai kaut ko tamlīdzīgu. Lai krievu valodu padarītu vēl cēlāku, gandrīz puse vārdu bija izmesta no valodas, un tāpēc jo bieži vajadzēja ņemt palīgā franču valodu, bet par to tad franciski, gluži otrādi, atļāvās tādus vārdus, kuri bija daudz stiprāki par minētajiem. Tātad, lūk, ko, par ārpusi runājot, var teikt par N pilsētas dāmām. Bet, ja ieskatīsies dziļāk, tad, protams, atklāsies daudz citādas lietas, bet dziļāk ieskatīties dāmu sirdīs diezgan bīstami. Tātad, aprobežojoties ar ārpusi, turpināsim. Līdz šim visas dāmas par Čičikovu kaut kā maz runāja, kaut gan pilnīgi taisnīgi novērtēja viņa patīkamo aristokrātisko uzvešanos; bet no tā laika, kad izplatījās baumas oar viņa miljoniem, atradās arī citas īpašības. Kaut gan dāmas nebūt nebija savtīgas; pie visa vainīgs bija vārds: miljonārs, nevis pats miljonārs, bet tieši tikai vārds; jo šā vārda skaņā vien, bez naudas maisa, slēpjas kaut kas tāds, kas iedarbojās gan uz neliešiem, gan uz tādiem ļaudīm, kas nav ne šis, ne tas, gan uz labiem ļaudīm, ar vārdu, uz visiem iedarbojas. Miljonāram ir tas labums, ka viņš dabū redzēt nelietību, pilnīgi nesavtīgu, tīra veida nelietību, kas nebalstās ne uz kādiem aprēķiniem: daudzi ļoti labi zina, ka no viņa nekā nedabūs un viņiem nav nekādu tiesību dabūt, bet katrā ziņā aizskries viņam priekšā, kaut iesmiesies, kaut noņems cepuri, kaut ar varu uzbāzīsies, lai tiktu ielūgti uz tām pusdienām, kurās, kā zināms, ieaicināts miljonārs. Nevar teikt, ka dāmas būtu izjutušas šo maigo tieksmi uz nelietību; tomēr daudzās viesistabās sāka runāt, ka, protams, Čičikovs nav nekāds izcils skaistulis, bet toties tāds. kādam jābūt vīrietim, ka, ja viņS būtu mazliet resnāks vai pilnīgāks, tad tas jau ļaūtu slikti. Pie tam par tievu vīrieti izteicās pat kaut kā mazliet aizskaroši, ka tas neesot vairāk nekas kā zobu birste, bet ne cilvēks. Dāmu tualetēs radās daudz dažādu pielikumu. Veikalu rindās sākās pieplūdums, gandrīz vai spiešanās; tik daudz sabrauca ekipāžu, ka izskatījās pēc svētkiem. Tirgotāji pārbrīnijās, redzēdami, ka vairāki drēbes gabali, kurus viņi bija atveduši no gadatirgus un kurus nebija varējuši pārdot augstās cenas dēj, pēkšņi ieguva tādu pieprasījumu un tos izpirka vienā rāvienā. Pusdienas dievkalpojuma laikā kādai dāmai pie kleitas apmales ieraudzīja tādu rulo, kas to izplēta pār pus baznīcu, tā ka privatais pristavs, kas tur bija gadījies, tautai pavēlēja p-ivirzīties tuvāk durvīm, lai nejauši nesaburzītu viņas augstlabdzimtības tualeti. Pat pats Čičjkovs pa daļai nevarēja neievērot tādu neparastu uzmanību. Reiz, pārnākot mājās, viņš p.trsda uz galda vēstuli: no kurienes un kas to bija atnesis, nekādi nevarēja uzzināt, viesnīcas sulainis izskaidroja, ka esot atnesta, bet neesot likts teikt, kas to sūtījis. Vēstule iesākās loti apņēmīgi, tieši tā: «Nē, es citādi nevaru, man tev jāraksta!» Pēc tam bija runāts par slepenām dvēseļu simpātijām; šī patiesība bija apstiprināta ar vairākiem pilnktiem, kas ieņēma gandrīz pus rindas; tālāk bija izsacītas dažas domas, visai ievērojamas savas patiesības dēļ, tā ka turam gandrīz par vajadzīgu tās izrakstīt: «Kas ir mūsu dzīve? Ieleja, kurā mājo bēdas. Kas ir pasaule? Ļaužu pūlis, kas nejūt.» Tad rakstītāja pieminēja, ka viņa ar asarām slakot rindas par savu maigo māti, kura jau divdesmit piecus gadus kā neesot pasaulē; aicināja Čičikovu uz tuksnesi, atstāt uz visiem laikiem pilsētu, kur ļaudis smacīgās telpās nemaz nedabūjot gaisu; vēstules beigās izskanēja pilnīgs izmisums un beidzās ar tādu pantu: