Divi balodīši rādīs
Tevim manu mūža māju,
Sēri dūdodami, stāstīs.
Ka tā asarās nāvē gāja.
Pēdējai rindai trūka pantmēra, bet tas jau nekas: vēstule bija rakstīta tā laika garā. Paraksta ari nekāda nebija: ne vārda, ne uzvārda, pat ne mēneša, ne dienas. Postscriptumā bija tikai teikts, ka viņa paša sirdij jāuzminot rakstītāja un ka rītu gubernatora ballē būšot redzams pats oriģināls.