«Paraug! kā griežas guberņa!» CiČikovs sacīja, atpakaļ atkāpdamies, un, tiklīdz dāmas apsēdās savās vietās, viņš no jauna sāka lūkoties, vai no sejas izteiksmes vai no acīm nevarēs uzzināt, kura ir rakstītāja; bet ne no sejas izteiksmes, ne no acīm nekādi nevarēja uzzināt, kura bija rakstītāja. Visur bija vērojams kas tāds tikko tikko manāms, tik nenotverami smalks, uch, cik smalks! … «Nē,» pie sevis nodomāja Čičikovs, «sievietes, tas ir tāds priekšmets …» Te viņš atmeta ar roku, vienkārši, nav vērts ne runāt! Pamēģini tikai izstāstīt vai aprakstīt visu to, kas ņirb viņu sejās, visus tos izlocījumus un mājienus, redzēsi, ka nekā ir nepateiksi. Viņu acis vien ir bezgalīga valstība, kurā, ja iemaldī- sies cilvēks — tad ne gailis vairs pakaļ nedziedās! No turienes viņu ne ar āķi, ne ar ko vairs neizvilksi. Nu, pamēģini, piemēram, aprakstīt tikai to mirdzumu: miklu, samtainu, cukurainu. Un dievs zina, kādu vēl! ir ass, ir maigs, ir gluži tvīkstošs vai, kā daži saka, glāstošs, vai arī bez glāstiem, bet vēl ļaunāk kā glāstā — ja skars sirdi, tad vilks pār to kā ar vijoles lociņu. Nē, nudien, trūkst vārdu: cilvēces galante- riskā puse, nekas vairāk!
Lūdzu piedošanu! kā liekas, pār mūsu varoņa lūpām pārskrēja kāds uz ielas noklausīts vārds. Bet ko lai dara? tāds Krievijā rakstnieka liktenis! Bet, taisnību sakot, ja kāds no ielas iekļuvis grāmatā, tad nav rakstnieks vainīgs, bet vainīgi lasītāji un vispirms augstāko aprindu lasītāji: no viņiem pirmiem nedzirdēsi neviena kārtīga krievu vārda, bet ar franču, ar vācu, ar angļu apveltīs tādā daudzumā, ka ir negribēsi, un apveltīs, pat saglabājot visas izrunas, franciski caur degunu un šļupstot, angliski izrunās kā jau putni, saviebdami seju līdzīgi putna knābim, un, kas nepratīs saviebt putna seju, to pat izsmies; bet. lūk, ar kaut ko krievisku neapveltīs, izņemot varbūt gadījumu, kad pie vasarnīcas aiz patriotisma uzcels krievu gaumē istabu. Lūk, kādi ir augstākās kārtas lasītāji, un pēc viņiem visi tie, kas pieskaita sevi pie augstākas kārtas! Un pie tam, cik viņi ir prasīgi! Katrā ziņā vēlas, lai visu rakstītu visstingrākā, vistīrākā un viscēlākā valodā, vārdu sakot, grib, lai krievu valoda, jau pienācīgi izkopta, piepeši pati no sevis nolaistos no mākoņiem un uzsēstos viņiem taisni uz mēles, tā ka viņiem vairāk nekā, kā tikai atvērt muti un to izbāzt. Protams, cilvēka dzimuma sieviešu dala ir neizprotama; bet, cienījamie lasītāji, jāatzīstas, ka mēdz būt vēl neizprotamākas lietas.
Bet Čičikovs pa to laiku bija nokļuvis pilnīgā neizpratnē, lai izšķirtu, kura no dāmām bija vēstules sacerētāja. Pamēģinājis raidīt uzmanīgus skatienus, viņš redzēja, ka no dāmu puses arī izpaudās kaut kas tāds, kas nabaga mirstīgā sirdī viesa reizē ir cerības, ir saldas mokas, ka viņš beidzot teica: nē, nekādi nevar uzminēt! Tas tomēr nekādi nemazināja jautro garastāvokli, kādā viņš atradās. Viņš nepiespiesti un veikli ar dažām dāmām apmainījās ar patīkamiem vārdiem, pie vienas vai otras piegāja maziem sīkiem solīšiem vai, kā mēdz teikt, tipināja kājām, kā parasti dara mazi, švīti vecīši, iesaukti par peļu kumeliņiem, kuri zābakos uz augstiem papēžiem visai veikli grozās ap dāmām. Patipinājis ar diezgan veikliem pagriezieniem pa kreisi un pa labi, viņš turpat pataisīja ar kāju kaut ko līdzīgu īsai astītei vai komatam. Dāmas bija ļoti apmierinātas un ne tikvien kā atklāja viņā daudz patīkamu un mīļu īpašību, bet pat sāka vērot sejā majestātisku izteiksmi, pat kaut ko Marsam līdzīgu, militāru, kas, kā zināms, ļoti patīk sievietēm. Viņa dēļ jau sāka mazliet ķildoties: ievērojušas, ka viņš parasti nostājas pie durvīm, dažas aizgūtnēm steidzās ieņemt vietu tuvāk pie durvīm, un, kad vienai palaimējās to izdarīt ātrāk, tad gandrīz izcēlās nepatīkams gadījums, un daudzām, kas bija vēlējušās darīt to pašu, tāda nekaunība izlikās par daudz riebīga.
Čičikovs tā bija aizņemts no sarunām ar dāmām vai, pareizāk, dāmas viņu ar savām runām tā aizrāva un savaldzināja, izbārstot kaudzi visvalšķīgākās un smalkākās alegorijas, kuras visas vajadzēja uzminēt, no kā viņam uz pieres pat izspiedās sviedri, — ka viņš aizmirsa izpildīt pieklājības pienākumu un vispirms pieiet pie mājasmātes. Par to viņš atcerējās tikai tad, kad izdzirda pašas gubernatorienes balsi, kura jau vairāk minušu bija stāvējusi viņa priekšā. Guber- natoriene, jauki galvu kratīdama, drusku laipnā un viltīgā balsī teica: «A Pāvel Ivanovič, tad, lūk, kā jūs!…» precizi nespēju atkārtot gubernatori enes vārdus, bet viņa teica kaut ko lielas laipnības caurstrāvotu tanī garā, kādā sarunājas dāmas un kavalieri mūsu aristokrātisko rakstnieku stāstos, kuri ir lieli meistari aprakstīt viesistabas un palielīties ar aristokrātiskā toņa prašanu, tanī garā, ka vai pa- tieši jūsu sirds jau tā aizņemta, ka tanī vairs nav vietas pat ne tai vismazākajā stūrītī nežēlīgi no jums aizmirstajiem. Tajā pašā brīdī mūsu varonis pievērsās gubernatorienei un jau bija gatavs viņai atbildēt nebūt ne sliktāk, kā modes romānos atbild Zvonski, Linski, L'dini, Gremini un visādi veikli militāri cilvēki, kad. nejauši pacēlis acis, pēkšņi apstājās, it kā no trieciena apdullināts.