Viņa priekšā stāvēja ne tikai gubernatoriene, viņa turēja pie rokas jaunu sešpadsmit gadu vecu meiteni, svaigu gaišmati ar smalkiem un glezniem sejas pantiem, ar smailu zodu, burvīgi apaļīgu sejas ovālu, kādu mākslinieks ņemtu par paraugu Madonnai un kādu tikai reti gadās redzēt Krievijā, kur viss mīl būt plašu apmēru, viss, kas vien ir: ir kalni, ir meži, ir stepes, ir sejas, ir lūpas, ir kājas; to pašu gaišmati, kuru viņš bija saticis ceļā, kad atgriezās no Nozdreva, kad aiz kučieru vai zirgu muļķības viņu ekipāžās bija tik dīvaini sadūrušās, iejūgi tā samudžinājušies un tēvocis Mitjajs ar tēvoci Miņaju bija ņēmušies lietu atmudžināt. Čičikovs tā apjuka, ka nevarēja pateikt neviena sakarīga vārda, un nomurmināja velns zina ko, ko nekādā ziņā neteiktu ne Gremins, ne Zvonskis, ne Lidins.
«Jūs vēl neesat pazīstami ar manu meitu?» teica gubernatoriene: «institūta audzēkne, tikko kā beigusi.»
Viņš atbildēja, ka viņam jau bijusi laime nejaušā kārtā iepazīties; pamēģināja vēl kaut ko piemetināt, bet kaut kas pavisam neizdevās. Gubernatoriene, divus trīs vārdus pateikusi, beidzot ar meitu aizgāja uz zāles otru galu pie citiem viesiem, bet Čičikovs vēl arvien nekustīgi stāvēja vienā un tajā pašā vietā, kā cilvēks, kurš jautri izgājis uz ielas pastaigāties, kura acis gatavas raudzīties uz visu, un pēkšņi nekustīgi apstājies, atceroties, ka viņš ir kaut ko aizmirsis, un tad nekā muļķīgāka nav par tādu cilvēku: acumirklī bezrūpīgā izteiksme no vioa sejas nozūd; viņš pūlas atcerēties, ko ir aizmirsis, vai tas būtu lakats, bet lakats ir kabatā, vai tā būtu nauda, bet nauda arī ir kabatā, viss, liekas, ir klāt, bet tomēr kāds nezināms gars viņam čukst ausī, ka viņš ir kaut ko aizmirsis. Un tagad jau viņš apjucis un nemierīgs raugās uz pūli, kas kustas viņa priekšā, uz joņojošajām ekipāžām, uz garāmejošā pulka ķiverēm un šautenēm, uz izkārtni, un nekā lāgā neredz. Tāpat arī Čičikovs pēkšņi kļuva svešs visam, kas ap viņu norisinājās. Tajā brīdī no dāmu smaržīgajām lūpām uz viņu plūda daudz smalku un mīļu aicinājumu un jautājumu … «Vai atļauts mums, nabagām zemes iemītniecēm, būt tik drošām, lai jums jautātu, par ko iūs sapņojat?» «Kur atrodas tās laimīgās vietas, kurās lidinās jūsu domas?» «Vai drīkst zināt tās vārdu, kura jūs iegremdējusi šajā saldā sapņu ielejā?» Bet viņš uz visu atbildēja ar kategorisku nevērību, un patīkamās frāzes pazuda kā ūdenī. Viņš pat bija tik nepieklājīgs, ka no viņām drīz vien aizgāja uz otru pusi, vēlēdamies palūkoties, kurp aizgājusi gubernatoriene ar savu meitu. Bet šķita, ka dāmas nevēlas viņu tik ātri atstāt, ikviena pati sevī bija nolēmusi lietot visdažādākos ieročus, tik bīstamus mūsu sirdīm, un laist darbā visu, kas vien tas labākais. Jāpiezīmē, ka dažām dāmām, es saku, ka dažām dāmām, tas nebūt nenozīmē, ka visām, piemīt maza vājība, ja viņas pie sevis ievēro kaut ko sevišķi jauku, vai nu pieri, vai muti, vai rokas, tad jau domā, ka viņu jaukākā sejas daļa tā tūliņ pirmā visiem duras acīs un ka visi pēkšņi sāks vienā balsī runāt: «palūkojieties, palūkojieties, kāds viņai skaists grieķu deguns vai arī kāda pareiza, burvīga piere!» Ja kādai ir skaisti pleci, tad viņa jau iepriekš pārliecināta, ka visi jaunie cilvēki būs pilnīgā sajūsmā un tajā laikā, kad viņa ies garām, aizgūtnēm atkārtos: «ak, kādi viņai brīnišķīgi pleci,» bet uz seju, matiem, degunu, pieri pat nepaskatīsies, un, ja arī paskatīsies, tad tā kā uz kaut kādu blakus lietu. Tā domā dažas dāmas. Ikviena dāma pie sevis nozvērējās dejās būt pēc iespējas burvīgāka un visā pārākuma spožumā parādīt to, kas viņai bija vispārākais. Pastmeistariene valsējot tik tīksminoši nolieca uz sāniem galvu, ka varēja just patiešām kaut ko ne no šīs pasaules. Kāda ļoti mīļa dāma, kura bija atbraukusi pavisam ne tādēļ, lai dejotu, sakarā ar atgadījušos, kā pati izteicās, nelielo incommodite augonīša veidā uz labās kājas, aiz kāda iemesla bija spiesta pat uzvilkt plīša zābakus, — tomēr nenocietās un aplaida dažus apļus plīša zābakos taisni tādēļ, lai pastmeistariene patiesi pārāk daudz neieņemtu savā galvā.
Bet viss tas neatstāja uz Čičikovu cerēto iespaidu. Viņš pat neskatījās uz apļiem, ko taisīja dāmas, bet nemitīgi slējās pirkstgalos, lai redzētu pāri galvām, kur varēja būt noslēpusi es intriģējošā gaišmate; pietupās arī, raudzīdamies starp pleciem un mugurām, beidzot atrada un ieraudzīja viņu sēdot kopā ar māti, pār kuru cēli šūpojās kāda austrumnieciska čalma ar spalvu. Likās, it kā viņš gribētu viņas izņemt triecienā; vai nu tā bija pavasara jūsma, kas uz viņu iedarbojās, vai arī kāds viņu stūma no muguras, tikai viņš apņēmīgi spiedās uz priekšu, nekā nevērojot; akciznieks no Viņa saņēma tādu grūdienu, ka sagrīļojās un tikko tikko noturējās uz vienas kājas, citādi, protams, būtu līdz ar sevi nogāzis veselu virkni; pastmeistars arī atkāpās un paskatījās viņā ar izbrīnu, jauktu ar diezgan smalku ironiju, bet viņš neskatījās uz viņiem; viņš tālumā redzēja tikai gaišmati, kura apģērba garu cimdu un, bez šaubām, dega tieksmē lidot pa parketu. Bet tur nomalē jau četri pāri spēra vaļā mazurku; papēži lauza grīdu, un armijas štabskapteinis strādāja ar miesu un dvēseli, ar kājām un rokām griežot tādus pas, kādus ir sapnī nevienam nebija gadījies izgriezt. Čičikovs aizlavījās garām mazurkai gandrīz pa pašiem papēžiem un tieši uz to vietu, kur sēdēja gubernatoriene ar meitu. Taču viņš piegāja pie viņām ļoti nedroši, netipināja tik veikli un izmeklēti ar kājām, p&t mazliet apjuka, un visās kustībās bija redzama kaut kāda neveiklība.