«A, Chersonas muižnieks, Chersonas muižnieks!» viņš kliedza, pienākdams un skaļi smiedamies, no kā drebēja viņa svaigie, kā pavasara roze sārtie vaigi: «ko, vai daudz sapirki mirušo? Jā, jūs taču nezināt, jūsu ekselence,» viņš bļaustījās turpat, pievērsdamies gubernatoram: «viņš tirgojas ar mirušām dvēselēm! Dieva vārds. Paklau, Čičikov! tu taču, es tev saku pa draugam, lūk, mēs visi te esam tavi draugi, lūk, arī viņa ekselence šeit, es tevi pakārtu, nudien, pakārtu!»
Čičikovs vienkārši nezināja, kur atrodas.
«Ticiet vai ne, jūsu ekselence,» turpināja Nozdrevs: «kad viņš man teica: pārdod mirušās dvēseles, es tā ir pārplīsu no smiekliem. Atbraucu šurp, man stāsta, ka nopircis par trim miljoniem zemniekus ar pārvietošanu; kas par pārvietošanu! viņš taču nopirka no manis mirušus. Paklau, Čičikov, tu taču esi lops, nudien, lops, lūk. arī viua ekselence šeit, vai nav tiesa, prokuror?»
Bet prokurors un Čičikovs, un pats gubernators tā apjuka, ka galīgi neatrada, ko atbildēt, bet Nozdrevs. nemaz nepievērsdams uzmanības, tikai turpināja savu pussakarīgo runu: «Nu tu, brāl, tu, tu … es no tevis neatkāpšos, kamēr neuzzināšu kādēļ tu pirki mirušās dvēseles. Paklau, Čičikov, tev taču patiesi jākaunas, tev. tu pats zini, nav labāka drauga kā es. Lūk, arī viņa ekselence šeit, vai nav tiesa, prokuror? Jūs neticēsiet, jūsu ekselence, kā mēs viens otram esam pieķērušies, tas ir, vienkārši ja jūs teiktu, lūk, es te stāvu, bet jūs teiktu: Nozdrev! saki pēc sirdsapziņas, kas tev dārgāks, paša tēvs vai Čičikovs? Teikšu Čičikovs, nudien… Atļauj, sirsniņ, es tev uzspiedīšu vienu bezē. Atļaujiet taču, jūsu ekselence, man viņu nobučot. Jā, Čičikov, tu nu nepretojies, vienu bezē atļauj uzspiest tavam sniegbaltajam vaigam!» Nozdrevs tika tā atgrūsts ar savu bezē, ka tikko nenolidoja uz grīdas: no viņa visi atkāpās un vairāk neklausījās: bet tomēr viņa vārdi par mirušo dvēseļu pirkšanu bija izteikti visā rīklē un pavadīti ar tik skaļiem smiekliem, ka pievērsa pat to uzmanību, kas atradās vistālākos istabas kaktos. Sis jaunums izlikās tik dīvains, ka visi apstājās ar kokainu, muļķīgi jautājošu izteiksmi. Čičikovs ievēroja, ka daudzas dāmas samirkšķinājās savā starpā ar kaut kādu ļaunu, kodīgu smīnu, un dažu personu izteiksmē parādījās kaut kas tik divdomīgs, kas vēl vairāk palielināja šo apjukumu. Ka Nozdrevs ir pēdējais melis, tas bija visiem zināms, un nemaz nebija nekas jauns dzirdēt no viņa pilnīgas aplamības; bet mirstīgai^, patiesi, grūti pat saprast, kā ierīkots šis mirstīgais: lai cik triviāls būtu jaunums, bet lai tik tas būtu jaunums, viņš katrā ziņā to paziņos otram mirstīgajam, kaut vai tikai tādēļ, lai pateiktu: «paraugieties, kādus melus palaidis!», bet otrs mirstīgais ar patiku pastieps ausi, kaut gan vēlāk pats teiks: «jā, tie ir pilnīgi triviāli meli, kas nav uzmanības vērti!» un tūliņ pēc tam dosies meklēt trešo mirstīgo, lai, izstāstījis viņam, pēc tam kopā ar viņu izsauktos cēlā sašutumā: «kādi triviāli meli!» Un tas katrā ziņā apies visu pilsētu, un visi mirstīgie, lai cik viņu būtu, izrunāsies pēc sirds patikšanas un pēc tam atzīs, ka tam nav vērts pievērst uzmanības un ir necienīgi par to runāt.
Sis niecīgais notikums acīm redzami nospieda mūsu varoni. Lai cik aplami muļķa vārdi, bet dažreiz to pietiek, lai samulsinātu gudru cilvēku. Viņš sāks justies neērti, nelabi: gluži tā, kā kad ar skaisti nospodrinātu zābaku piepeži būtu iekāpis netīrā, smirdošā peļķē, ar vārdu, nelabi, pavisam nelabi! Viņš mēģināja par to nedomāt, centās izklaidēties, uzjautrināties, piesēdās pie vista, bet viss gāja kā greizais ritenis: divas reizes viņš izspēlēja cita krāsu un, aizmirsis, ka trešo nekauj, atvēzējās ar visu roku un aiz muļķības nokāva pats savu. Priekšsēdētājs nekādi nevarēja saprast, kā Pāvels Ivanovičs, kurš tik labi un, var teikt, smalki izprata spēli, varēja pielaist tamlīdzīgas kļūdas un nokaut viņa pīķa karali, uz kuru, pēc paša izteicieniem, paļāvies kā uz dievu. Protams, pastmeistars un priekšsēdētājs un pat pats policijmeistars, kā nākas, jokojās par mūsu varoni, vai tik viņš neesot iemīlējies, un ka mēs jau gan zinām, ka Pāvelam Ivanovičam sirsniņa klibo, zinām, kas to ievainoj's: bet viss tas viņu nekādi neiepriecināja, lai kā viņš mēģināja smieties un atjokoties. Pie vakariņām arī viņš nekādi nespēja uzplaukt, nevērojot, ka sabiedrība pie galda bija patīkama un ka Nozdrevs jau sen bija izsviests; jo pašas dāmas beidzot bija ievērojušas, ka viņa uzvešanās kļūst pārlieku skandaloza. Katiljona vidū viņš bija nosēdies uz grīdas un sācis tvarstīt dejotājus pie stērbelēm, kas jau ne pēc kā neizskatījās, pēc dāmu izteicieniem. Vakariņas bija ļoti jautras, visas sejas, kas ņirbēja trejžuburu lukturu, puķu, konfekšu un pudeļu priekšā, bija apspīdētas ar visnepiespiestāko apmierinātību. Oficieri, dāmas, frakas, viss dvesa laipnību, pat līdz sājumam. Vīrieši lēca augšā no krēsliem un skrēja atņemt sulaiņiem bļodas, lai ar neparastu veiklību tās piedāvātu dāmām. Kāds pulkvedis pasniedza dāmai šķīvi ar mērci kaila zobena galā. Gados cienījami vīrieši, kuru vidū sēdēja arī Čičikovs, skaļi strīdējās, prātīgam vārdam uzkoz- dami zivi vai gaļu, nežēlīgā veidā samērcētu sinepēs, un strīdējās par tiem priekšmetiem, kuros viņš vienmēr bija piedalījies; bet viņš bija līdzīgs nogurušam, tālā ceļā samocītam cilvēkam, kuram nekas nenāk prātā un kuram nav spēka ne iekš kā iedziļināties. Viņš pat nesagaidīja vakariņu beigas un aizbrauca mājās nesalīdzināmi agrāk, nekā bija paradis aizbraukt.