«Nūja, Maņilovka.»
«Maņilovka! kad nobrauksiet vēl vienu versti, tad še tev. tas ir, tad taisni pa labi.»
«Pa labi?» kučieris atkārtoja.
«Pa labi,» teica zemnieks. «Tas tev būs ceļš uz Maņi- lovku; bet Zamaņilovkas nekādas nav. To sauc tā, tas ir, viņu sauc par Maņilovku, bet Zamaņilovkas te nepavisam nav. Tur taisni uz kalna ieraudzīsi divstāvu mūra namu — kunga māju, tas ir, kurā dzīvo pats kungs. Lūk, tā tev būs Maņilovka, bet Zamaņilovkas te nebūt nav un ari nav bijis.»
Brauca meklēt Maņilovku. Divi verstis nobraukuši, ieraudzīja nogriežamies lauku celiņu, bet nu jau ir divas, ir trīs, ir četras un varbūt vēl vairāk verstis bija pagājušas, bet divstāvu mūra nams vēl nebija redzams. Te Čičikovs atcerējās, ka, ja draugs uzaicina ciemoties pie sevis piecpadsmit verstis attālā muižā, tad tas nozīmē, ka līdz tai droši būs ap trīsdesmit. Maņilovkas sādža nevarēja vis daudzus vilināt ar savu atrašanās vietu. Kungu nams kā vientulis stāvēja klajā vietā, tas ir, uz pakalna, un bija pieietams visiem vējiem, kādi vien iedomātos pūst; pakalna nogāze, uz kuras tas stāvēja, bija klāta apcirptām velēnām. Se bija pēc angļu modes rīkots parks, kas sastāvēja no diviem trim ceriņu un dzelteno akaciju krūmiem; vietvietām pieci seši pudurīši nelielu bērziņu stiepa uz augšu savas sīklapainās, šķidrās galotnes. Zem diviem bērziem bija redzama lapene ar plakanu, zaļu jumolu, zilām koka kolonām un uzrakstu: «vientuļu pārdomu templis»; lejāk bija dīķis ar sazaļojošu ūdeni, kā to nereti sastopam krievu muižnieku angliskajos dārzos. Šā pakalna pakājē un pa daļai arī pa nogāzi bija krustām šķērsām izmētātas pelēkas balku mājiņas, kuras mūsu varonis, nav zināms aiz kāda iemesla, tūliņ sāka skaitīt un saskaitīja vairāk par divi simti; nekur starp tām nebija neviena kociņa vai kāda zaļuma; visur raudzījās tikai baļķi. Ainavu dzīvāku padarīja divas sievas, kas, gleznaini lindrakus sacēlušas un no visām pusēm tos saspraudušas, brida līdz ceļiem pa dīķi, pie kārtīm vilkdamas saplīsušu tini, kurā bija ieķērušies divi vēži un spīdēja iekļuvusi rauda; sievas, kā likās, bija sanākušas strīdā un par kaut ko bārās. Tālumā, nomalē kaut kādā garlaicīgā zilā krāsā tumsa priežu mežs. Arī laiks bija gadījies tāds pats: ne gaiša, ne arī apmākusies diena, bet tādā kā gaiši pelēkā krāsā, kāda ir veciem mundieriem, ko nēsā garnizona zal- dati, šis parasti ļoti miermīlīgais, tikai svētdienās mazliet iedzēries karaspēks. Lai ainava būtu pilnīgāka, netrūka ari laika pārmaiņas pareģotāja gaiļa, kas dziedāja ļoti skaļi un sita pat ar spārniem, nodriskātiem kā veca maša; viņš bija ļoti dūšīgs, nevērojot to, ka citi gaiļi, aiz ģimenes naida, bija pāršķēluši viņam galvu līdz smadzenēm. Pagalmam tuvojoties, Čičikovs ieraudzīja pašu saimnieku, kas, zaļos šalona svārkos ģērbies, stāvēja uz lieveņa un turēja roku pie pieres virs acīm kā saules sargu, lai jo labāk aplūkotu piebraucēja ekipāžu. Jo tuvāk puskariete nāca lievenim, jo priecīgākas kļuva viņam acis, jo smaids plauka vairāk un vairāk.
«Pāvel Ivanovič!» viņš beidzot iesaucās, kad Čičikovs izkāpa no puskarietes. «Taču esat mūs reiz atcerējies!»
Abi draugi ļoti cieši saskūpstījās, un Maņilovs veda savu viesi istabā. Kaut gan laiks, kamēr viņi ies pa lievenēm, priekšnamu un ēdamo istabu, mazliet par īsu, bet pamēģināsim, vai kaut kā to nevarētu izmantot un teikt kādu vārdu par mājas tēvu. Bet te autoram jāatzīstas, ka tāda apņemšanās ļoti grūta. Daudz vieglāk ir zīmēt lielu apmēru raksturus: te var ar brīvu roku vilkt otu pa audeklu: melnas, liesmojošas acis, nekarājušās uzacis, pieri šķeļ grumba, pār pleciem melns vai uguns sarkans apmetnis, un portrets gatavs, bet, lūk, visi šie kungi, kuru ir daudz pasaulē, pēc izskata viens otram ļoti līdzīgi, bet tomēr, ia vērīgāk ieskā* tīsies, redzēsi daudz tikico uztveramu īpašību. — šādu kungu portreti ļoti grūti zīmējami. Te nāksies stipri sasprindzināt uzmanību, lai tavā priekšā iznirtu visi smalkie, gandrīz nesaskatāmie vaibsti, un vispār nāksies stipri piepūlēt jau pētīšanā ievingrināto skatienu.