Tur, lasītājam tik pazīstamajā istabiņā, ar kumodi durvju priekšā un tarakaniem, kas dažbrīd raudzījās no kaktiem, viņa domas un gars bija tikpat nemierīgā stāvoklī, cik nemierīgs bija tas atzveltnes krēsls, kurā viņš sēdēja. Nepatīkami, nemierīgi viņam bija ap sirdi, tur palika kaut kāds mokošs tukšums. «Kaut jūs visus, kas izdomāja tās balles, būtu velns parāvis!» teica viņš dusmās. «Nu, par ko aiz muļķības priecājas? Guberņā neraža, dārdzība, bet viņiem tik balles! Ek, gudrība: izgreznojušās bābu lupatām! It kā nebūtu redzēts, ko daža sev uzkrāvusi mugurā par tūkstoš rubļiem! Jeb ņemsim par piemēru zemnieku obroku vai, kas vēl ļaunāk, mūsu pašu sirdsapziņu. Taču ir zināms, kādēļ tu ņem kukuli un blēžojies: tādēļ, lai sievai iegādātu šalli vai arī dažādus robronus, kaut tos jupis parāvis, kā visus sauc. Un kāpēc? tāpēc ka lai kaut kāda pļāpa Sidorovna neteiktu, ka pastmeistarienei labāks tērps nekā viņai, un tāpēc izgrūž viņai tūkstoš rubļu. Kliedz: «balle, balle, uzjautrināšanās!» Vienkārši draņķīga balle, nepavisam ne krievu garā, ne krievu raksturā, velns zina kas: pieaudzis, pilngadīgs cilvēks piepeši izlec visgarām melnā, applucināts, apstiepts kā velnēns un nu tik mētāties ar kājām. Dažs pat pārā stāvēdams sarunājas ar otru par svarīgu darīšanu, bet tanī pašā laikā kā kazlēns taisa pa labi un pa kreisi venzeļus .. . Viss tas no mērkaķības, viss tas no mērkaķības! Ja francūzis četrdesmit gados ir tāds pats bērns, kā bijis piecpadsmit, tad, lūk, mums tāpat vajag! Nē, patiesi. .. pēc katras balles taisni kā kad būtu izdarījis kādu grēku; pat atcerēties par to negribas. Galva pilnīgi tukša; tāpat kā pēc sarunas ar kādu augstākās sabiedrības cilvēku: par visu viņš izrunāsies, pie visa mazliet pieskarsies, visu pateiks, ko izrāvis no grāmatām, raibi, skaisti, bet galvā kad jel kas no tā būtu palicis, un redzi pēc tam, ka pat saruna ar vienkāršu tirgotāju, kas zina tikai vienīgi savu lietu, bet zina to stingri pēc pieredzes, labāka par visiem tiem zvārguļiem. Nu, ko no viņas, no tās balles, izspiedīsi? Nu, ja, teiksim, kāds rakstnieks būtu iedomājies visu to skatu aprakstīt, tāds kā tas ir? Nu, arī grāmatā, arī tur tā būtu tikpat aplama kā dzīvē. Kas tur īsti ir: vai tikumība vai netikumība? vienkārši, velns viņu zina, kas! Nospļaudīsies un aizvērsi pēc tam grāmatu.» Tā Čičikovs nelabvēlīgi atsaucās par ballēm vispārīgi, bet, liekas, še bija piejaucies cits dusmu iemesls. Galvenais īgnums bija nevis par balli, bet par to, kā tai gadījās izbeigties, ka pēkšņi viņš visu priekšā parādījās dievs zina kādā gaismā, ka nospēlēja kaut kādu divdomīgu lomu. Protams, paraudzījies uz to saprātīga cilvēka acīm, viņš redzēja, ka viss tas muļķība, ka aplamais vārds nekā nenozīmē, sevišķi tagad, kad galvenā lieta jau nodarīta, kā pienākas. Bet cilvēks ir dīvains: viņu stipri apbēdināja to nelabvēlība, kurus viņš necienīja un par kuriem atsaucās asi, nosodīdadms viņu zūdīšanos un greznību. Viņu jo vairāk kaitināja tas, ka, lietu skaidri apskatījis, viņš redzēja, ka pa daļai tam par iemeslu bija pats. Tomēr uz sevi viņš nesaskaitās, un te, protams, viņam bija taisnība. Visiem mums ir maza vājība mazliet sevi pažēlot, bet cenšamies labāk pameklēt kādu savu tuvāko, uz ko izgāzt savas dusmas, piemēram, uz kalpu, uz mums pakļauto ierēdni, kas tajā brīdī pagadījies, uz sievu vai, beidzot, uz krēslu, kuru aizmet velns zina kur, pie pašām durvīm, tā ka tam nolūst roku balsti un atzveltne, lai, sak, tas saprot, kas ir dusmas. Tāpat arī Čičikovs drīz vien atrada tuvāko, uz kura pleciem uzkrāva visu, ko tik vien dusmas var iedvest. Sis tuvākais bija Nozdrevs, un, nekā neteiksi, viņš tika tā apstrādāts no visiem sāniem un pusēm, kā varbūt gadās būt apstrādātam kaut kādam blēdim stārastam vai arī tā, kā kučieri apstrādā kāds braucējs, pieredzes bagāts kapteinis, bet dažreiz arī ģenerālis, kurš virs visiem jau klasiskiem kļuvušajiem izteicieniem pieliek vēl daudz nezināmu, kurus viņš pats personīgi ir izgudrojis. Visi Nozdreva raduraksti tika apskatīti, un daudzi no viņa ģimenes locekļiem dabūja uz bērnu bērniem.
Bet tajā laikā, kad viņš sēdēja savā cietajā krēslā, tirdīts no domām un bezmiega, centīgi pacienādams Nozdrevu un visus viņa radus, un viņa priekšā mirguļoja tauku svece, kuras dakts jau sen bija apklājusies ar melnu apdegušu cepuri, ik brīdi draudot nodzist, un viņa logā raudzījās akla tumša nakts, jau vērsdamās zilgmē no tuvīnās ausmas, un tālē sasaucās daži gaiļi, un pilnīgi aizmigušajā pilsētā varbūt kaut kur vilkās frizēs šinelis, nezināmas šķiras un činas bēdu brālis, kas zina tikai vienu (ak vai!) krievu ļaužu pārāk iemīdīto kroga ceļu, tajā laikā pilsētas otrā pusē risinājās notikums, kas gatavojās padziļināt mūsu varoņa nepatīkamo stāvokli. Tieši pilsētas attālākās ielās un šķērsielās rībināja diezgan dīvaina ekipāžā, ko īsti nevarēja saprast kā lai nosauc. Tā neizskatījās pēc tarantasa, ne pēc vāģiem, ne pēc puskarietes, bet drīzāk līdzinājās izdobtam tuklvaidzīgam arbūzam, novietotam uz riteņiem. Šā arbūza vaigi, tas ir, durtiņas ar dzeltenas krāsas paliekām, aizvērās ļoti slikti un bija kaut kā sasietas ar auklām tāpēc, ka slēdzenes un rokturi bija nolietojušies. Arbūzs bija pildīts ar spilveniem tabakas maka vai ruļļa veidā vai ari vienkāršiem spilveniem katūna pārvalkos, piebāzts ar maisiem, kuros bija maizes klaipi, veģi, biezpiena rauši, pīrādziņi un ūdens kliņģeri. Kaut kur no augšas raudzījās vistas pīrāgs un rasola pīrāgs. Pakaļkāpslī bija novietojusies persona no sulaiņu sugas, tērpta svārkā no mājās darinātas svītrotas kokvilnas drēbes, viņa bārda bija neskūta un vietām sirma, persona, kas pazīstama ar nosaukumu zēns. Dzelzs iekavu un sarūsējušo atsperu troksnis un čīkstēšana otrā pilsētas malā uzcēla no miega sargu, kurš, pacēlis savu alebardu, cik jaudas, neizpratnē iekliedzās: kas nāk? taču redzēdams, ka neviens nenāk, bet tālumā bija dzirdama tikai rībināšana, notvēra savā apkaklē kādu zvēru un, piegājis pie laternas, notiesāja to turpat sev uz naga. Pēc kam, alebardu nolicis, atkal aizmiga pēc visiem bruņinieku statūtiem. Zirgi reižu reizēm klupa uz ceļiem, tāpēc ka nebija apkalti, un pie tam līdzenais pilsētas bruģis, kā redzams, bija viņiem maz pazīstams. Kulba, iztaisījusi vairākus pagriezienus no ielas ielā, beidzot iegriezās tumšā šķērsielā garām nelielajai Nikolas draudzes baznīcai, kas atrodas Nedotičkos, un apstājās protopopienes nama vārtu priekšā. No karietes izlīda meiča lakatu ap galvu, vamzi mugurā un ar abām dūrēm ar tādu spēku ieklupa vārtos, ka tā jaudātu tikai vīrietis (zēnu, svītrainas drēbes svārkos, pēc tam aiz kājām novilka zemē, jo viņš gulēja nāves miegā). Suņi sāka riet, un vārti, atvērušies, kaut gan ar lielām pūlēm, beidzot aprija šo neveiklo ceļošanas līdzekli. Ekipāžā iebrauca šaurajā pagalmā, kas bija pieblīvēts ar malku, vistu kūtīm un visādiem būriem; no ekipāžās izkāpa lielmāte: šī lielmāte bija muižniece, kolēģiju sekretāriene Korobočka. Drīz vien pēc mūsu varoņa aizbraukšanas vecīte bija kļuvusi tik nemierīga, kaut tikai netop no viņa piekrāpta, ka, negulējuši trīs naktis no vietas, apņēmās braukt uz pilsētu, nevērojot to, ka z; rgi nebija apkalti, un tur skaidri uzzināt, cik tagad maksā mirušās dvēseles un vai tik viņa nav pāršāvusi buku, dievs pasarg, pārdodama tās, varbūt, trīs reizes lētāk. Kas izcēlās no šīs atbraukšanas, lasītājs var uzzināt no kādas sarunas, kas notika starp divām dāmām Šī saruna… bet lai šī saruna labāk notiek nākošajā nodaļā.