IX NODAĻA
No rīta, pat agrāk par to laiku, kas N pilsētā nolikts vizi- tēm, pa durvīm no kāda oranžkrāsas koka nama, ar mezoninu un zilām kolonām, izlidoja dāma, tērpta švītā rūtainā klokā; viņu pavadīja sulainis šinelī ar vairākām apkaklēm un galvā apaļu spīdošu cepuri ar zelta uzšuvi. Dāma oa nolaistām kāpnēm steigšus ielidoja karietē, kas jau stāvēja pie parādes durvīm. Sulainis tūliņ aiztaisīja karietes durtiņas, aizvāza kāpnes un, siksnās karietes pakaļā ieķēries, uzkliedza kučierim: brauc! Dāma veda tikko kā dzirdēto jauno ziņu un izjuta nepārvaramu tieksmi, cik ātri vien iespējams, to pastāstīt. Katru brīdi viņa lūkojās pa karietes logu, bet par neizsakāmu sarūgtinājumu redzēja, ka puse ceļa vēl arvien priekšā. Katrs nams viņai izlikās garāks nekā parasti; baltā akmens nabagu māja ar šaurajiem logiem vilkās neciešami ilgi, tā ka viņa beidzot nenocietās nesacījusi: nolādētā ēka, ir gala nav! Kučieris jau divi reizes bija dabūjis pavēli: ātrāk, ~>trāk, And- ruška! tu šodien brauc neciešami ilgi! Beidzot mērķis bija aizsniegts. Kariete apstājās vienstāva, tumši pelēka koka nama priekšā ar baltiem bareljefiņiem virs logiem, ar augstu koka žogu logu priekšā un šauru dārziņu, aiz kura režģa augošie tievie kociņi bija gluži balti no pastāvīgiem pilsētas putekļiem. Logos bija redzami puķu podi ar puķēm, papagailis, kas šūpojās būrī, ar knābi pie gredzena pieķēries, un divi sunīši, kas gulēja saulē, šajā namā dzīvoja atbraukušās dāmas sirdsdraudzene. Autors ļoti baidās, nezinādams, kā abas dāmas nosaukt, lai tās atkal nekļūtu uz viņu dusmīgas, kā tās jau agrāk dusmojušās. Nosaukt viņas izdomātā vārdā bīstami. Vari izdomāt, kādu vārdu gribi, visādā ziņā kādā mūsu plašās valsts kaktā, jo tā patiesi ir liela, atradīsies kāds, kam tāds vārds; tas tad ari briesmīgi noskaitīsies un sāks stāstīt, ka autors ļaunprātīgi paslēpus atbraucis ar nolūku visu izzināt, kas viņš pats ir, kādu kažociņu nēsā, kādu Agrafenu Ivanovnu apciemo un kas viņam garšo. Pēc činas nosaukt, dievs pasargi, vēl bīstamāk. Tagad pie mums visas činas un kārtas tā sadusmotas, ka viss, kas tik vien grāmatā iespiests, tūliņ jau liekas personības: kā redzams, tāds ir gaiss. Pietiek tikai pateikt, ka kādā pilsētā dzīvo muļķīgs cilvēks, tas jau tūliņ zīmēts uz personu: piepeši izlēks kāds cienījama izskata kungs un iekliegsies: es arī esmu cilvēks, tātad es arī esmu muļķis, vārdu sakot, tūliņ nopratīs, kas par lietu. Lai no visa tā izbēgtu, tādēļ dāmu, pie kuras atbrauca viešņa, nosauksim par dāmu no visām pusēm* patīkamu, kā viņu arī N pilsētā gandrīz visi paziņas vienbalsīgi sauca. So nosaukumu viņa bija ieguvusi likumīgā kārtā, jo, patiesi, nebija nekā taupījusi, lai kļūtu augstākā mērā tīkama. Kaut gan cauri šai tīkamībai paslepus lūkojās uch cik sprigana sievietes daba! un gandrīz vai ik vienā laipnajā vārdā rēgojās uch kāda adata! bet, dievs pasargi, kas vārījās viņas sirdī pret to, kura centās kaut kā un ar kaut ko aizlīst viņai pi iekšā. Bet viss tas bija ietērpts vissmalkākās manierēs, kādas vien guberņas pilsētā iespējamas. Katra viņas kustība bija gaumīga, viņa pat mīlēja dzeju un dažreiz pat ļoti sapņaini prata turēt galvu, un visi atzina, ka viņa patiesi no visām pusēm patīkama dāma. Otrai dāmai, tas ir, tai, kas atbrauca, nebija tik vispusīgas dabas un tāpēc sauksim viņu par vienkārši patīkamu dāmu. Viešņas atbraukšana uzmodināja saulē gulošos sunīšus: plušķaino Adeli, kas vienmēr sapinās pati savās pinkās, un tievkājaino Popuri. Viens un otrs riedami iznesa savas gredzenā saliektās astes priekšnamā, kur viešņa atbrīvojās no sava kloka un palika stāvam tērpā ar moderniem raibumiem un krāsu un garām astēm ap kaklu; pa visu istabu izplatījās jasmina smarža. Tikko no visārn pusēm patīkamā dāma bija dabūjusi zināt par vienkārši patīkamās dāmas atbraukšanu, viņa tūliņ izskrēja priekšnamā. Dāmas sadevās rokās, saskūpstījās un iekliedzās, kā mēdz iekliegties institūta audzēknes, kas satikušās drīz pēc izlaiduma, kad māmiņas vēl nav paspējušas viņām izskaidrot, ka vienas tēvs ir nabagāks un zemākas činas nekā otras. Skūpstīšanās noritēja ļoti skaļi, tā ka šuneļi no jauna ierējās, par ko dabūja kūlienu ar lakatu, un abas dāmas iegāja viesistabā, saprotams, zilajā, ar dīvānu, ovālu galdiņu un pat ar staipekni apvītu širmi; viņām pakaļ rūkdama ieskrēja plušķainā Adele un lielais Popuri uz tievajām kājiņām. «Te, te, lūk, šai kaktiņā!» mājasmāte sacīja, viešņu dīvana stūrī nosēdinādama. «Lūk, tā! lūk, tā! lūk, jums būs ari spilvens!» To teikusi, viņa aizbāza draudzenei aiz muguras spilvenu, uz kura ar vilnas dziju bija izšūts bruņinieks, tā kā parasti šuj uz kanevas: deguns bija kā redeles, bet lūpas četrstūrainas. «Cik es esmu priecīga, ka jūs … Es dzirdu, kāds piebrauc, un domāju, kas tik agri varēja atbraukt? Paraša saka: vicegubernatoriene, bet es atbildu: nu, lūk, atkal atbraukusi apnicīgā muļķe, un jau gribēju teikt, ka manis nav mājā …»