Viešņa jau gribēja ķerties pie lietas un pastāstīt jauno ziņu. Bet izsauciens, ko izlaida no visām pusēm patīkamā dāma, piepeši deva sarunai citu virzienu.
«Kāds jautrs katūns!» izsaucās no visām pusēm patīkamā dāma, aplūkodama vienkārši patīkamās dāmas apģērbu.
«Jā, Joti jautrs. Tomēr Praskovja Fjodorovna atrod, ka būtu labāk, ja rūtiņas būtu drusku mazākas un punktiņi nebūtu brūni, bet zili. Es savai māsai izsūtīju drānu: tā bija tik burvīga, ka vienkārši nevar ar vārdiem aprakstīt; iedomājieties: svītriņas šauriņas, šauriņas, kādas tikai cilvēka fan- tazija var iedomāties, zils pamats un starp svītriņām tikai actiņas un ķepiņas, actiņas un ķepiņas, actiņas un ķepiņas … Vārdu sakot, ne ar ko nesalīdzināmi! Var droši teikt, ka nekā līdzīga vēl nekad nav bijis pasaulē.»
«Mīļā, tas jau ir par raibu.»
«Ak nē, nav par raibu.»
«Ak, par raibu.»
Jāpiezīmē, ka no visām pusēm patīkamā dāma pa daļai bija materialiste, viņai bija tieksmes noliegt, šaubīties un daudz kam dzīvē nepiekrist.
Vienkārši patīkamā dāma te izskaidroja, ka tas nebūt nav tik raibi, un izsaucās: «Jā, apsveicu jūs: kruzuļus vairs nenēsā.»
«Kā, nenēsā?»
«To vietā ir bārkstis.»
«Ak, tas nemaz nav glīti, bārkstis!»
«Bārkstis, visur bārkstis: pelerins ar bārkstīm, pie piedurknēm bārkstis, uzplecīši ar bārkstīm, apakšā bārkstis, visur bārkstis.»
«Nav labi, Sofija Ivanovna, ja visur bārkstis.»
«Ļoti glīti, Anna Grigorjevna, ārkārtīgi: šuj divām vīlītēm ar platām piedurknēm un augšā … Bet — lūk, lūk, kā jūs brīnīsieties, lūk, kad sacīsiet, ka … Nu, brīnieties. Iedomājieties, taļļas ir vēl garākas, priekšā ass stūris un krūšu kauliņš pavisam iziet no robežām: brunči sakrokoti visapkārt kā vecos laikos fižmas, pat uz muguras mazliet uzliek vati, lai būtu pilnīga belle famme.»
«Nu, vai zināt, atzīstos!» sacīja no visām pusēm patīkamā dāma, galvu cienīgi palocīdama.
«Ir jau tiesa, atzīstos!» vienkārši patīkamā dāma atbildēja
«Nu kā jūs gribat, bet es tarn pakaļ neķēmošos.»
«Es pati arī nē… Patiesi, ja apdomā, kāda kādreiz nav tā mode … ne pēc kā neizskatās! es joku dēļ izlūdzu no savas māsas piegrieztni; mana Melānijā jau sāka šūt.»
«Tātad jums jau ir piegrieztne?» iesaucās no visām pusēm patīkamā dāma ne bez ieinteresētības.
«Nu jā, māsa atveda.»
«Mīļā, dodiet man to, dieva dēļ dodiet.»
«Ak, es jau apsolīju Praskovjai Fjodorovnai. Varbūt pēc viņas.»
«Kas tad pēc Praskovjas Fjodorovnas vairs to ģērbs mugurā? Tas jau būtu ļoti dīvaini no jūsu puses, ja jūs dotu svešiem priekšroku.»
«Viņa jau arī man ir radiniece.»
«Viņa jums radiniece, dievs zina kāda: no vīra puses… Nē, Sofija Ivanovna, es par to ne dzirdēt «iegribu, tas iznāk: jūs mani tā apvainojat… redzams, esmu jau jums apnikusi, redzams, jūs gribat pārtraukt ar mani pazīšanos.»
Nabaga Sofija Ivanovna galīgi nezināja, ko viņai darīt. Viņa juta pati, ka bija sevi nostādījusi starp divām stiprām ugunīm. Te nu bija, vajadzēja lielīties! Viņa bija gatava par to ar adatām sabadīt muļķīgo mēli.
«Nu, ko tad dara mūsu skaistulis?» iejautājās no visām pusēm patīkamā dāma.
«Ak mans dievs! ko es te tā sēžu jūsu priekšā! lūk, jauki! Vai zināt, Anna Grigorjevna, kādēļ es atbraucu?* Te viešņai aizrāvās elpa, vārdi kā vanagi taisījās izskriet viens pēr otra, un vajadzēja tikai būt tik necilvēcīgai, kūda bija sirdsdraudzene, lai iedrošinātos viņas runu traucēt.
«Lai kā jūs viņu slavējat un lielāt,» runāja viņa ļoti ātri, ātrāk nekā parasti: «bet es teikšu tieši un viņam acīs teikšu, ka viņš ir nelietīgs cilvēks, nelietīgs, nelietīgs, nelietīgs.»
«Bet paklausieties tikai, ko es jums atklāšu ..