«Izrunājuši, ka viņš ir skaists, bet viņš nemaz nav skaists, it nepavisam nav, un deguns viņam … visnepatīkamākais deguns …»
«Atļaujiet, atļaujiet jel jums tikai izstāstīt… mījā Anna Grigorjevna, atļaujiet izstāstīt! Tas tik ir notikums, vai saprotat: notikums: skonapel-istoar,» runāja viešņa gandrīz ar izmisumu un gluži lūdzošā balsī. Nebūs lieki piezīmēt, ka abu dāmu sarunā iespruka daudz svešvārdu un dažkārt veseli franču teikumi. Lai gan autors ar godbijību atzīst to lielo labumu, kādu franču valoda atnes Krievijai, lai gan ar godbijību izturas pret mūsu augstāko aprindu teicamo ieražu runāt cauru dienu franciski, kas, zināms, notiek aiz lielas tēvijas mīlestības; tomēr nekādi neuzdrīkstas pieļaut kādas svešas valodas teikumu šajā savā krievu poēmā. Tā tad turpināsim krieviski.
«Kas par notikumu?»
«Ak mana dārgā Anna Grigorjevna, kaut jūs tikai varētu iedomāties to stāvokli, kādā cs nokļuvu, iedomājieties, pie manis šodien atnāk protopopiene, protopopiene, Kirila tēva sieva, un ko jūs domājat: mūsu mīlulis, tas mūsu atbraucējs, kāds izrādās, a?»
«Kā, vai tad viņš arī ar protopopieni lakstojies?»
«Ak Anna Grigorjevna, lai nu būtu lakstojies, tas vēl nebūtu nekas; paklausieties tikai, ko man nu^at stāstīja protopopiene: saka, atbraukusi pie viņas muižniece Korobočka, pārbijusies un bāla Kā nāve, un stāsta, bet ko stāsta, paklausieties tikai: vesels romāns: piepeši dziļā naktī, kad mājā visi jau guļ, pie vārtiem tiek klaudzināts tik briesmīgi, kā vien var iedomāties, un kliedz: atveriet, atveriet, ja nē, — vārti tiks ielauzti! … kā jums tas izliekas? Ko jūs pēc tā spriežat par mūsu mīluli?»
«Kāda tad ir tā Korobočka, vai jauna un skaista?»
«Nemaz, vecene.»
«Lūk, jauki! Tad viņš piesējies vecenei. Nu, var redzēt, kāda gaume mūsu dāmām, atradušas ko iemīlēt.»
«Tad nē jel, Anna Grigorjevna, nepavisam ne tas, ko jūs domājat, iedomājieties tikai to, ka ierodas, no galvas līdz kājām apbruņojies kā kāds Rinaldo Rinaldini un prasa: pārdodiet, viņš saka, man visas dvēseles, kas nomirušas. Korobočka ļoti prātīgi atbild, viņa saka, es nevaru pārdot, tāpēc ka tās mirušas. Nē, viņš saka, tās nav miīušas: tā ir mana darīšana, viņš saka, zināt, vai mirušas vai ne; viņas nav mirušas, nav mirušas! kliedz, nav mirušas! Vārdu sakot, sacēla briesmīgu skandaljozu: saskrēja visa sādža, bērni raud, visi kliedz, neviens nekā nesapiot, un, vairāk nekā kā tikai orror, orror, orror.. . Bet, Anna Grigorjevna, jūs nevarat iedomāties, kā es iztrūkos, kad visu to dabūju dzirdēt. «Mījā kundze,» Maška man saka, «paskatieties spogulī, jūs esat bāla.» Par spoguli nav vaļas ne domāt, saku: man jābrauc, jāizstāsta Annai Grigorjevnai. Tūliņ lieku iejūgt zirgus karietē: kučieris Andruška prasa man, kur jābrauc, bet es nevaru ne izrunāt, skatos viņam acīs kā muļķe; man šķiet, viņš nodomāja, ka esmu ārprātīga. Ak, Anna Grigorjevna, kaut tikai jūs varētu iedomāties, kā es pārbijos!»
«Tas taču ir Joti dīvaini,» teica no visām pusēm patīkamā dāma: « ko gan tās mirušās dvēseles varētu nozīmēt? Es, atzīstos, tur nekā nesaprotu. Nu jau otru reizi dzirdu par šīm mirušām dvēselēm; bet mans vīrs saka, ka Nozdrevs melo: tomēr tur laikam kaut kas ir.»
«Bet iedomājieties, Anna Grigorjevna, kāds bija mans stāvoklis, kad dabūju to dzirdēt. Un tagad, Korobočka saka: es nezinu, saka, ko nu man darīt. Piespieda, saka parakstīt kādu viltotu papīru, nosvieda piecpadsmit rubju asignacijās; es, saka, esmu nepieredzējusi, nespēcīga atraitne, es nekā nezinu…» Palūk, kāds notikums! Bet kaut tikai jūs varētu jel maz iedomāties, kā es iztrūkos!»
«Bet sakiet, ko gribat, te nav mirušās dvēseles, te slēpjas kaut kas cits.»
«Es atzīstos arī,» ne bez izbrīna sacīja vienkārši patīkamā dāma un tūliņ sajuta stipru vēlēšanos dabūt zināt, kas gan tur vēl slēpjas. Viņa pat teica vilcinādamās: «Bet kā jūs domājat, kas tur vēl slēpjas?»
«Nu, kā jūs domājat?»
«Kā es domāju? … Es, man jāatzīstas, esmu gluži apjukusi.»
«Tomēr, es labprāt vēlētos zināt: kādas ir jūsu domas par šo lietu?»
Bet patīkamā dāma nekā neatrada, ko atbildēt. Viņa prata tikai uztraukties, bet kaut ko asprātīgu iedomāties viņa nespēja, un tāpēc viņai, vairāk nekā dažai citai, bija vajadzīga sirdsdraudzība un padomi.
«Nu paklausieties, ko nozīmē tās mirušās dvēseles,» no visām pusēm patīkamā dāma sacīja, un viešņa pie šiem vārdiem visa pārvērtās dzirdē: viņas austiņas izstiepās pašas no sevis, viņa piecēlās pusstāvu, gandrīz nesēdēja un neturējās pie dīvana, un, nevērojot to, ka bija diezgan smaga, piepeši kļuva daudz tievāka, kļuva līdzīga vieglai pūkai, kas pie pirmā dvašas uzpūtiena tūliņ uzlidos gaisā.
Tā krievu kungs medībās, piejājis pie meža, no kura tūlīt tūlīt izlēks piķiera pieceltais zaķis, kopā ar savu zirgu un paceltu suņa pātagu pārvēršas sastingušā mirklī, biszālēs, kam tūlīt tūlīt pieliks uguni. Viņš acīm iezīdies miglainajā gaisā, tūlīt jau panāks zvēru, tūlīt trāpīs viņa skrotis, lai kā pretojas ņirbošais sniega klajums, kaisīdams sudrabotas zvaigznes viņam mutē, ūsās, acīs, uzacīs un uz bebrādas cepures.
«Mirušās dvēseles…» no visām pusēm patīkamā dāma iesāka.
«Ko, ko?» viešņa uzbudināta krita valodā.
«Mirušās dvēseles! …»
«Ak, sakiet dieva dēļ!»
«Tās tikai izdomātas uzmanības novēršanai, bet lieta, lūk, kāda: viņš grib aizvest gubernatora meitu.»
Sis spriedums bija tiešām negaidīts un visādā ziņā pārsteidzošs. To izdzirdējusi, patīkamā dāma uz vietas gluži pārakmeņojās, nobālēja, nobālēja kā nāve un, nudien, ne pa jokam izbijās. «Ak mans dievs!» viņa iekliedzās, rokas sasizdama: «tas gan man nebija ienācis prātā.»